Vai dzīvniekiem ir nepieciešamas tiesības?

Cilvēce ik dienas izmanto miljoniem dzīvnieku pārtikas ražošanā, kažokādu industrijā un zinātniskos eksperimentos. Dzīvnieki tiek turēti arvien industrializētākos apstākļos un pakļauti stresa pilnam dzīvesveidam un sapīgām procedūrām. Cilvēku morālās un ētiskās attiecības ar dzīvniekiem joprojām ir filozofijas, psiholoģijas un juridisko diskusiju objekts.

Dzīvnieku tiesību aizstāvji pārstāv atškirīgas filosofiskas pieejas, taču tos vieno uzskats, ka justspējīgas būtnes vairs nedrīkst uztvert kā īpašumu - izmantot pārtikā, apģērbam, kā izklaides vai eksperimentu objektus u.tml., lai cik humāni tas nenotiktu - dzīvniekus būtu jāuztver kā personas.

 Parasti to pamato, norādot uz dzīvnieku izziņas spēju, emociju un savstarpējo attiecību daudzveidību, kā arī spēju piedzīvot fizisku vai emocionālu labpatiku un ciešanas.

Tāpēc tiek norādīts, ka pārējo sugu diskriminācija ir netaisnīga un nav nošķirams no citām diskriminācijas formām - rasisma, seksisma un homofobijas.

Attiecībās „cilvēks – cilvēks” morāle un ētika ir svarīgākais aspekts - nevienu nedrīkst aizskart vai diskriminēt rases, dzimuma, seksuālās orientācijas vai citu morāli nebūtisku īpašību dēļ, svarīgākais ir cilvēka morālās un ētiskās vērtības.

Savukārt attiecībās „dzīvnieks – cilvēks”, gluži pretēji, visbiežāk dominē materiālais aspekts: cūkas vērtību nosaka tās gaļas kvalitāte un daudzums, vistu vērtē pēc izdēto olu skaita, bet ūdeli – pēc kažoka piemērotības apģērba vai cita izstrādājuma izgatavošanai. Vienlaikus suņus cilvēki vērtē augstāk nekā, piemēram, vistas – to nosaka arhetipiskās emocijas par suni kā cilvēka četrkājaino draugu un pavadoni.

Taču no dzīvnieku tiesību viedokļa ikviens dzīvnieks ir uzskatāms par indivīdu, nevis līdzekli vai instrumentu, lai apmierinātu cilvēku vajadzības. Zinātniskie pētījumi ir pieradījuši, ka dzīvnieki tāpat kā cilvēki spēj izzināt apkārtējo vidi, just sāpes, bēdas, bailes, prieku un pieķeršanos. Tātad tiem piemīt visas tās pašas īpašības, ar kurām raksturo cilvēku kā saprātīgu būtni, kas apzinās pats sevi un savu vietu fiziskajā un garīgajā Visumā.

Tādēļ dzīvnieku primārās tiesības – būt dzīvam, netikt pakļautam ciešanām, drīkstēt dzīvot atbilstoši savām vajadzībām -, nedrīkst tikt pārkāptas cilvēku sekundāro interešu - ērtību, izklaides un modes - dēļ.

Sabiedrībā dzīvnieku tiesību ideju mēdz pārprast - daļa cilvēku uzskata, ka dzīvnieku tiesību aizstāvji grib, lai dzīvniekiem būtu visas uz cilvēkiem attiecinātās tiesības.

Taču neviens no pazīstākajiem dzīvnieku tiesību teorētiķiem neuzskata, ka dzīvniekiem būtu jāpiešķir, piemēram, vēlēšanu tiesības. Pēc viņu domām, dzīvniekiem jāpiešķir pamattiesības - tiesības dzīvību, brīvību un tiesības nebūt par kāda īpašumu^.

Dzīvnieku tiesību teoriju atbalsta tādi jurisprudences akadēmiķi kā Alans Deršovics (Alan Dershowitz) un Lorenss Traibs (Lawrence Tribe) no Hārvarda Universitātes un Gerijs Frensione (Gary Francione) no Ratgersa universitātes.

Teorijas kritiķi norāda, ka dzīvnieki nespēj iesaistīties sabiedriskā līguma veidošanā, cīnīties par savām tiesībām vai veikt morālas izvēles un tāpēc tiem nevar būt tiesību. Piemēram, Rodžers Skrūtons (Roger Scruton) raksta, ka tikai cilvēkiem var būt pienākumi un tiesības. Citu pret tiesību teoriju vērstu uzskatu pauž dzīvnieku labturības atbalstītāji: dzīvnieku izmantošana pati par sevi ir pieņemama - jārūpējas tikai par to, lai tie neciestu bez vajadzības.