Par veterinārmedicīnu, dzīvnieku un vides veselību
Ina Magone, 22.02.2010
Veterinārmedicīnas nozare balstās uz trim galvenajām nozares vērtībām – praktizējošiem veterinārārstiem, kurus apvieno Latvijas Veterinārārstu biedrība ar savām struktūrvienībām, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti kā izglītības bāzi un Pārtikas un veterināro dienestu, kas ir Zemkopības ministrijas pakļautībā, – tā veterinārmedicīnas pamatus raksturo Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītāja vietniece, praktizējoša veterinārārste Lita Konopore sarunā par situāciju un problēmām šajā jomā.
Kā veterinārārstu darbu ietekmē krīzes negatīvās izpausmes – naudas deficīts?
Kā jebkurā citā nozarē nevar runāt par vienādu situāciju, jo ir veterinārārstu prakses, kas attīstās, ir tādas, kas saglabā iepriekšējo līmeni un diemžēl daudzi piedzīvo strauju lejupslīdi. Labākā situācijā ir veterinārārsti, kas sniedz pakalpojumus tā dēvētajā mīļdzīvnieku sektorā pilsētās, kā arī tie, kas strādā ar dzīvniekiem, kas saistīti ar naudas plūsmu, piemēram, zirgu sektorā. Vienmēr un arī pašreiz visu nosaka klienta maksātspēja. Jo tā labāka valstī kopumā, jo izlīdzinātāk un straujāk vērojama jebkuras nozares attīstība. Darba tirgū uz vienu darba vietu pretendē 150 cilvēki, un ir skaidrs, ka liela daļa no tiem ir mūsu klienti. Daļa no viņiem nav spējīgi maksāt par pakalpojumiem, daļa baiļojas iztērēt pēdējo naudu, un tas atstāj iespaidu uz viņu iespējām un vēlmi tērēt naudu saviem dzīvniekiem.
Attīstītajās valstīs veterinārārsts izraksta rēķinu un zina, ka tas tiks apmaksāts likumīgajās 10–14 dienās. Ja tas nenotiek, parādu piedziņas iestādes nodrošinās to samaksu, paralizējot visu nemaksātāja dzīvi. Mūsu valstī veterinārārsts nevar paļauties, ka šis rēķins tiks apmaksāts. Un no kā tos neapmaksātos rēķinus piedzīt, ja pilna Latvija ar tādiem, no kā nav ko piedzīt. Katrā klīnikā ir parādnieku saraksts, neapmaksātos rēķinus nākas norakstīt zaudējumos.
Cilvēki visādi mēģina saņemt veterinārmedicīniskos pakalpojumus bez maksas vai pamet dzīvnieku likteņa varā aiz klīnikas durvīm. Ir agresīvi ļaudis, ir mierīgi, ir tādi, kas godīgi izstāsta par savu maksātnespēju, un ir tādi, kas tikai pēc pakalpojumu saņemšanas paziņo, ka nemaksās, jo naudas nav. Cilvēkiem ir jāuzņemas atbildība par savu situāciju un saviem lēmumiem, nevar savu atbildību uzvelt uz veterinārā ārsta pleciem, piecērtot kāju un paziņojot, ka naudas nav, bet kādam viņš būtu par velti jāapkalpo.
Šodien nevar paļauties uz godavārdu. Ja pieņemam, ka veterinārārstam, kā cilvēki bieži uzskata, pret savu profesiju un darbu vajag izturēties ar misijas apziņu un sniegt pakalpojumus neatkarīgi no tā, vai viņš saņems samaksu, tad visas veterinārārstu prakses bankrotēs un klīnikas tiks aizslēgtas. Veterinārārsta darbs ir tāds pats kā jebkurš cits, ar kuru ir jānopelna iztika savai ģimenei un prakses attīstībai.
Kāda ir situācija lauksaimniecībā?
Zemkopības ministrijai nav noteiktas stratēģijas šai nozarei. Zemnieks nezina, kas būs rīt – šodien piena cena kāpj, rīt varbūt kritīs un atkal viņa pienu nevienam nevajadzēs. Bet lopus nevar salikt kaudzē, lai lietotu vēlāk, kad to produkciju atkal vajadzēs. Nav stabilitātes, zemnieks cenšas uz visu ietaupīt, arī uz veterinārajiem pakalpojumiem. Tas atstāj iespaidu uz veterināro pakalpojumu jomu lauksaimniecībā. Izņēmums ir zirgi, šajā sektorā ieguldīta liela nauda un rūpīgi tiek sekots līdzi dzīvnieku veselības stāvoklim. Pēdējā laikā arvien vairāk zirgu īpašnieki izmanto augsti kvalificēto zirgu speciālistu pakalpojumus ārzemēs.
Latvijā nav valsts apmaksāto veterinārārstu, visi strādā privāti – ar vai bez noteiktas prakses vietas. Veterinārais ārsts laukos šobrīd ir ķīlnieka lomā. Valsts ir izstrādājusi programmas, kas nosaka, ka veterinārārsta pienākums ir zemniekam piedāvāt savus pakalpojumus par maksu un zemnieka pienākums ir izmantot šos pakalpojumus, ja viņš grib realizēt savu produkciju. Valsts ir noteikusi obligātas prasības, kuras audzētājam ir jāizpilda, maksājot par to no sava maka. Šīs prasības nenosaka veterinārārsts, tās diktē valsts.
Agrāk bija arī valsts apmaksātas dzīvnieku infekcijas uzraudzības programmas, kas paredzēja vakcināciju un citas procedūras no valsts budžeta naudas. Šobrīd praktiski visas šīs programmas ir nogrieztas, zemniekam par visu ir jāmaksā no savas kabatas.
Lasīt visu ...Pilns raksts publicēts LV portālā "Par likumu un valsti"
2011.gada 13.jūlijā.