Mājdzīvnieks ārkārtas situācijā – “futbols” starp dienestiem

"Tādus zvanus – saimniekam ir slikti un nav, kam atstāt mājdzīvnieku, katru nedēļu saņemam vismaz divus," atklāj Latvijā lielākās patversmes "Ulubele" vadītāja  Ilze Džonsone. "Skumji ir tas, ka planētas pārapdzīvotības laikā cilvēki kļūst aizvien vientuļāki. Tieši vientuļajiem cilvēkiem ir dzīvnieki un bieži ne viens vien. Dienā, kad šādu cilvēku pārved uz sociālās aprūpes iestādi, dzīves pamats sabrūk gan cilvēkam, gan dzīvniekiem. Kad šāds cilvēks vientulībā mirst, patversmei jābūt gatavai uzņemt uzreiz līdz pat 20 dzīvnieku, bet pašvaldība sedz tikai divu nedēļu uzturēšanos – tik ātri nav iespējams atrast jaunas mājas visiem pēkšņi bez saimnieka palikušajiem dzīvniekiem."

Viņa stāsta gadījumu, kāds pirms trim gadiem noticis ar Jāzeponkuli un viņa Reksu. Kad Jāzepam uz ielas palika slikti, kucīte bija līdzās. Nogādājot Jāzepu slimnīcā, neatliekamās palīdzības personāls parūpējās, lai suns tiek aizvests uz patversmi, – zvanīja policijai, kas izsauca ķērājus, kuri savukārt Reksu atveda uz "Ulubeli".

"Kad suns nonāca pie mums, sākās dienestu nesadarbošanās un citi brīnumi, neskatoties uz to, ka esam oficiāli reģistrēta patversme. Interesējāmies policijas dežūrdaļā, kas ir noticis ar saimnieku, uz kuru slimnīcu viņš ir aizvests. Jutām absolūtu neieinteresētību un vienaldzību. Policija ir naska līdz brīdim, kad jātiek no dzīvnieka vaļā. Kad atbrauc ķērāji, uz kuru patversmi aizved dzīvnieku, policijai nav svarīgi. Kā tālāk uzzināt datus par cietušo, arī nav īpaši svarīgi – rakstiet oficiālu iesniegumu. Kad to izdarām, dati nav saglabājušies, nav informācijas utt. Šis gadījums laimīgi beidzās tikai tāpēc, ka pēc izveseļošanās Jāzeps pats aktīvi meklēja savu sunīti."

"Standarta situācija: cilvēkus liek ārā no dzīvokļa," turpina I. Džonsone. "Ir saprotami, kas notiek ar mantu – ledusskapi, veļas mašīnu u. c., bet, tikko ir kāda dzīva radība, tā dienestiem iestājas koma un sākas "futbols" starp Pārtikas un veterināro dienestu (PVD), pašvaldību, apsaimniekotāju un policiju. Visi kratās vaļā, un kā ķīlnieks paliek patversme, kur dzīvnieks ir nogādāts. Aizbildinoties ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu, patversmei informācija netiek dota."

Viens pats dzīvoklī

Ja saimnieks kaut kāda iemesla dēļ nespēj parūpēties par savu mājdzīvnieku un suns vai kaķis palicis ilgstoši viens pats mājās, labākajā gadījumā situāciju pamana kaimiņi un izsauc glābšanas dienestu. Ja dzīvnieku iespējams paņemt bez iekļūšanas svešā īpašumā, piemēram, tas atrodas uz balkona vai pie atvērta loga uz palodzes, glābšanas dienesti to noceļ un aizgādā uz patversmi.

Ir jābūt skaidri noteiktiem gadījumiem, kad dzīvnieku ved uz patversmi, kas par to maksā un kura iestāde par to zina visu informāciju.

"Ja dzīvnieks ir palicis viens pats dzīvoklī, policija nesteidzas ar iekļūšanu telpās. Operatīvā rīcība ir ļoti gausa, jo policijai ir bail no blakusefektiem, piemēram, ja nu gadījumā saimnieks par viņiem sūdzēsies. Diemžēl policijai suns, kaķis nav vērtība. Ja runājam par humānu sabiedrību, tas nav pareizi. Reizēm dzīvnieks ir tādā stāvoklī, ka neviens nevar palīdzēt, ka vienīgā humānā rīcība ir eitanāzija," stāsta I. Džonsone.

Savukārt Rīgas Pašvaldības policijas sabiedrisko attiecību pārstāvis Toms Sadovskis argumentēja, ka "būtu jāparedz precīzāks regulējums attiecībā uz slēgtās telpās esošu dzīvnieku glābšanu, jo pašlaik nav precīza regulējuma, vai drīkst, piemēram, uzlauzt durvis. Dzīvības apdraudējuma gadījumā policija durvis uzlauzt drīkst, taču likumos ir runa tikai par cilvēka dzīvības apdraudējumu, savukārt suns saskaņā ar normatīvajiem aktiem tiek uzskatīts par kustamu mantu. Līdz ar to šādās situācijās pašlaik policijai nākas meklēt sarežģītus risinājumus, piemēram,  iesaistīt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, lai ar pacēlāja palīdzību ielūkotos dzīvokļa logos un tad pēc redzētā domātu, kā rīkoties tālāk".

Starpresoru sadarbība

"Starpresoru sadarbība ir ārkārtīgi smaga un slikti regulēta. PVD, kuram jāuzrauga dzīvnieku labturības prasību ievērošana, norobežojas no šīm problēmām, bet Zemkopības ministrijai nav intereses situāciju atrisināt," stāsta dzīvnieku patversmes "Mežavairogi", kurai ir līgumi par dzīvnieku izmitināšanu ar daudzām pašvaldībām Latvijā, vadītāja Danuta Priede.

"Zemkopības ministrijai šīs lietas ir ļoti tāla prioritāte," piebilst I. Džonsone. "Atbildīgie dienesti nezina, kā rīkoties ārkārtas gadījumos, kad tiek konstatēts, ka mājdzīvnieki palikuši bez aprūpes. Dienesti nesadarbojas – tiklīdz dzīvnieks tiek "nogrūsts" patversmē, iesaistītie dienesti atsakās dot jebkādu informāciju par dzīvnieka īpašnieku. Patlaban ir situācija, ka par ķīlnieku kļūst gan īpašnieks, kuram netiek pateikts, kur nogādāts dzīvnieks, gan patversme, kas netiek pie īpašnieka kontaktinformācijas un nevar paziņot, ka dzīvnieks konkrētajā patversmē atrodas. Tas ir absolūti nepareizi."

Informācijas nodošanas kārtība

Kādai būtu jābūt informācijas ķēdītei? "Policija ir teikusi, ka būtu labi izstrādāt instrukcijas, kā dienesti sadarbojas un kā rīkojas. Dežūrdaļas darbinieks, pat ja gribētu palīdzēt, nezina secību un kārtību. Ja ir informācija par saimnieku, piemēram, ka viņš gājis bojā, zinām, ka nav jāgaida saimnieks, un varam nodot dzīvnieku adopcijai. Bet, ja to nezinām, esam situācijas ķīlnieki. Būtu ļoti cietsirdīgi, ja laikā, kad cilvēks ir slimnīcā uz mēnesi, patversme rīkojas, kā paredz likums: pēc 14 dienām var atdot dzīvnieku adopcijai, eitanāzijai vai turpināt uzturēt par ziedojumiem," skaidro I. Džonsone.

"Kādai vajadzētu būt sistēmai? 

Lasīt visu ... 

Pilns raksts publicēts LV portālā "Par likumu un valsti"
2017.gada 28.jūlijā