Mājas dzīvnieku pasaulei cilvēka rakstīti un nerakstīti likumi

Jebkurš cilvēks, kurš būs atradis mikročipētu suni, varēs ātri sazināties ar dzīvnieka īpašnieku, lai to atdotu; nebūs jātērē savs laiks, lai to ievietotu patversmē vai meklētu ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību. Foto: Boriss Koļesņikovs

Ina Magone, 01.03.2010

Mājdzīvnieki kopā ar cilvēkiem ir no seniem laikiem, sniedz mīlestību, prieku un mieru. To, kas jāņem vērā, izvēloties sev mīluli, par normatīvajiem aktiem “dzīvnieku pasaulē” un līguma nozīmi, šķirnes suni pērkot, kā arī to, kāds labums būs suņu vienotās datubāzes izveidošanai, - skaidro Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītāja vietniece, praktizējošā veterinārārste Lita Konopore.

Cilvēku atbildība par situāciju un pret dzīvnieku

Cilvēkiem pašreiz ir ļoti nopietni jāpārdomā, kādu dzīvnieku ņemt un vai vispār ņemt. Nopietni viss jāizsver, jāsamēro savas vēlmes ar iespējām. Darbu var pazaudēt jebkurā brīdī, ļoti daudzi cilvēki to apzinās, bet turpina iegādāties dzīvniekus. Taču par dzīvo būtni būs jārūpējas neatkarīgi no tā, vai būs darbs vai ne. Nevar paļauties bērna iegribām vai paša mirkļa vājumam, ja ir nomiris iepriekšējais dzīvnieks, un uzreiz ņemt nākamo. Varbūt tomēr saprātīgāk ir ieturēt pauzi. Turklāt ļoti bieži gadās, ka cilvēks paņem bezšķirnes kucēnu un no mini versijas, ko solījis tas, kas atdod kucēnu, izaug maksi versija.

Iegādājoties nopietnu dzīvnieku, kas dzīvos 10–15 gadus, jārēķinās ar visu – uzturēšanas izdevumiem, ierobežotību mainīt dzīvesvietu, grūtībām izvest dzīvnieku uz ārzemēm; ir valstis, piemēram, Kanāda, Lielbritānija, Malta, Zviedrija, vēl citas, kur tas ir ļoti komplicēti. Ja ļoti gribas mājās turēt dzīvnieku, labāk paņemt jūras cūciņu, tai pats var sažāvēt ziemai sienu kaut vai no tuvējās pļavas.

Par dzīvnieka izvēli

Pirms dzīvnieka iegādāšanās katram pašam ir jāievāc par to objektīva informācija. Internetā ir daudz resursu, ir vērts pavērot vēlamā šķirnes dzīvnieka uzvedību uz ielas, izstādē. Galu galā pastāvēt suņu izstādes laikā pie ringa, lai pavērotu iemīļoto šķirni un paklausītos turētāju sadzīviskajās sarunās. Nevar balstīties tikai uz to informāciju, ko sniedz zooveikalā vai dzīvnieka audzētājs, jo viņi ir ieinteresēti šo dzīvnieku ātrāk pārdot. Turpretim kaķi nekādā gadījumā nedrīkst noskatīt izstādē, kur tie ar speciālas kosmētikas palīdzību tiek ļoti izskaistināti. Īpaši tas sakāms par gara apmatojuma kaķiem.

Kaķi nedrīkst noskatīt izstādē, kur tie ar speciālas kosmētikas palīdzību tiek ļoti izskaistināti.

Veterinārārstam atliek tikai bēdīgi pasmaidīt, kad nāk cilvēki un sūdzas par dažādu grauzēju „uzvedības problēmām” – trušu, šinšillu un žurku vēlmi grauzt vadus, apavus, mēbeles un tapetes. Šie dzīvnieki pēc klasifikācijas ir grauzēji, viņi nemaz nevar citādi uzvesties, tā ir viņu dabiskā uzvedība. Cilvēkam tikai vajadzēja ieklausīties nosaukumā – grauzējs. Jāinteresējas arī par citām dzīvnieku īpatnībām, piemēram, šinšillas ir vieni no tiem dzīvnieciņiem, kas savas uzvedības specifikas dēļ ļoti bieži lauž sev ekstremitātes, žurkas mēdz kaut kur nolīst un veidot sev migas. Katrai sugai ir sava specifika.

LVLasīt visu ...

Pilns raksts publicēts LV portālā "Par likumu un valsti"
2010.gada 1.martā.

Iet atpakaļ