Ja uzbrūk suns. Cik tālu sniedzas tavas tiesības aizstāvēties?
Guntars Laganovskis
23.01.2015
Kādas ir mūsu tiesības un kā rīkoties, ja piedzīvojam suņa uzbrukumu? Šāds jautājums, visticamāk, kaut reizi bijis aktuāls katram, sevišķi, tuvojoties pavasarim, kad pienāk tā dēvētais suņu laiks, kurā šie dzīvnieki ir viegli aizkaitināmi.
Cilvēks dodas savās ikdienas gaitās pa ielu vai parku, te pēkšņi viņam pieskrien no saimnieka kontroles vaļā ticis suns, kurš, zobus klabinādams, metas klāt, lēkā pie kājām, rej. Sevišķi bieži, kā zināms, to piedzīvo skrējēji un riteņbraucēji. Vairums no mums apstājas un pagaida, kad suns atkāpsies pats vai saimnieks to apsauks. Iespējams, tāda arī ir visprātīgākā rīcība minētajā situācijā. Taču tā allaž raisa vairākus jautājums: vai man tiešām ir jāgaida, kad suns iekodīs? Varbūt, ja agresīvais dzīvnieks nav pārāk liels, viņam spēcīgi iespert, iesist ar tam piemērotu priekšmetu vai neitralizēt, piemēram, ar kādiem speciālajiem pašaizsardzības līdzekļiem, lai tādējādi novērstu iespējamās nepatīkamās sekas – kodienu, sāpes, ievainojumu, ārsta apmeklējumus, potes pret trakumsērgu, apģērba saplēšanu? Taču, kas notiks, ja uzbrūkošais suns pēc trieciena saņemšanas tiks savainots vai pat nonāvēts?
Nav jāgaida, kad suns patiešām iekodīs
Iepriekš aprakstītajai situācijai nemaz nevajadzētu rasties, jo normatīvie akti suņa īpašniekam uzliek par pienākumu nodrošināt, lai viņa dzīvnieks neapdraudētu cilvēkus un citus dzīvniekus - sunim jābūt saimnieka uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā īpašnieks spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību. Praksē, kā zināms, diemžēl nereti novērojams gluži pretējais – suns apdzīvotā, sabiedriskā vietā ir palaists no pavadas un skrien klāt garāmgājējiem riedams, rūkdams, ar atņirgtiem zobiem.
Nav iespējams zināt, ko dzīvnieks šādā situācijā var nodarīt, un cilvēkam, lai aktīvi atvairītu uzbrukumu, nav jāgaida, kad suns patiešām iekodīs, skaidro krimināltiesību eksperts Andrejs Judins. Viņš norāda: no juridiskā viedokļa uzbrūkoša suņa vai citu dzīvnieka savainošana, lai glābtu savu vai līdzcilvēku veselību un dzīvību, uzlūkojama kā rīcība galējās nepieciešamības situācijā, kas izslēdz kriminālatbildību. Saskaņā ar Krimināllikuma 32.pantu galējā nepieciešamība ir darbība, ko persona izdara, lai novērstu kaitējumu, kas apdraud šo vai citu personu, ja attiecīgo kaitējumu konkrētos apstākļos nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem un ja radītais kaitējums ir mazāks nekā novērstais.
"Suni uz uzbrukumu var pamudināt rīcība, kas daudziem šķiet neitrāla vai pat draudzīga."
Proti, par pāridarījumu sunim, lai novērstu kaitējumu, kas tā uzbrukuma rezultātā varētu rasties vai jau radies cilvēkam, paredzēta atbrīvošana no kriminālatbildības. Taču, kā uzsver A.Judins, suņa uzbrukuma atvairītājam jārīkojas samērīgi. Piemēram, skriet pakaļ un nonāvēt suni, kurš ir iekodis cilvēkam un bēg prom no notikuma vietas, nebūtu samērīgi, jo dzīvnieks vairs nerada tiešus draudus.
Jāņem vērā, ka suņa īpašniekam ir tiesības vērsties tiesā ar civilprasību pret suņa uzbrukuma atvairītāju, ja tas dzīvnieku savainojis vai nogalinājis, pieprasot viņa īpašumam (likuma izpratnē dzīvnieks ir pielīdzināms mantai) nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu. Tieši tādēļ svarīgs ir aizstāvēšanās samērīgums. Ja tiesa lems, ka suņa agresijas upuris konkrētajā situācijā nav varējis rīkoties citādi un atvairījies samērīgi, suņa īpašnieka pretenzijas uz atlīdzību apmierinātas netiks. "Skaidrs, ka zaudējumi suņa īpašniekam nav radušies kādas citas personas izdarīta nozieguma rezultātā, bet paša īpašnieka neizdarības dēļ," precizē A.Judins.
Suņa saimniekam draud gan administratīvā, gan kriminālatbildība
Pieļaujot sava suņa uzbrukumu cilvēkam sabiedriskā vietā, uz ielas, parkā vai citur, dzīvnieka īpašnieks ir pārkāpis dzīvnieka turēšanas noteikumus un nav darījis visu, lai kaitējums viņa īpašumam nebūtu radies, komentējot situāciju ar iespējamu civilprasības celšanu tiesā par dzīvnieka savainošanu vai nogalināšanu, skaidro jurists Juris Bārtulis. Proti, Ministru kabineta noteikumu Nr.266 "Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai" 11.punkts nosaka: ja suns atrodas ārpus tā īpašnieka vai turētāja valdījumā vai turējumā esošās teritorijas, sunim jābūt uzliktai kaklasiksnai vai citam aksesuāram, piemēram, iemauktiņiem. Pilsētās un ciemos ārpus norobežotās teritorijas suni ved pavadā.
Savukārt šo noteikumu 12.pants paredz: "Pilsētās un ciemos ārpus norobežotās teritorijas suns bez pavadas var atrasties zaļajā zonā un mežā (izņemot vietējo pašvaldību noteiktās vietas, kur saskaņā ar vietējo pašvaldību saistošajiem noteikumiem tas ir aizliegts) pastaigas laikā īpašnieka vai turētāja uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā īpašnieks vai turētājs spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību." Ja suņa īpašnieks, fiziska persona, šīs prasības nav ievērojis, saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 106.pantu viņam izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz trīssimt piecdesmit eiro. Juridiskajām personām paredzētais sods ir no piecpadsmit līdz septiņsimt eiro, konfiscējot dzīvniekus vai bez to konfiskācijas. Ja suns jau bijis atzīts par bīstamu, sods ir vēl lielāks: no septiņdesmit līdz septiņsimt eiro fiziskajām personām, bet juridiskajām personām – no simt desmit līdz tūkstoš četrsimt eiro, konfiscējot dzīvnieku vai bez tā konfiskācijas.
"Pieļaujot suņa uzbrukumu cilvēkam sabiedriskā vietā, dzīvnieka īpašnieks ir pārkāpis dzīvnieka turēšanas noteikumus."
Ja suņa uzbrukuma rezultātā cietušajam nodarīti miesiski bojājumi, suņa īpašniekam, turētājam vai citai personai, kura ir atbildīga par dzīvnieka uzbrukumu, jārēķinās ar vēl pamatīgākām nepatikšanām.
Pilns raksts publicēts LV portālā "Par likumu un valsti"
2015.gada 23.janvārī.
Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija
