Dzīvnieka labturības minimums, kas pēc likuma jāievēro KATRAM dzīvnieka īpašniekam (turētājam)

Attiecībā uz visiem dzīvniekiem Dzīvnieku aizsardzības likums nosaka, ka „Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.” 

Brīdī, kad ņemam dzīvnieku turēšanai savā mājā, par šo konkrēto dzīvnieku uzņemamies pilnīgu un neatgriezenisku atbildību tā mūža garumā. Uz īpašnieka dzīvniekiem attiecas jau konkretizētas, tiesiski noteiktas labturības prasības.

Vispārējie pienākumi dzīvnieka īpašniekam noteikti Dzīvnieku aizsardzības likuma 5.pantā – tie ir šādi:

1. rūpēties par dzīvnieka veselību, labturību un izmantošanu atbilstoši tā sugai, vecumam un fizioloģijai;
2. rūpēties par labvēlīgu sabiedrības attieksmi pret viņa īpašumā esošo dzīvnieku;
3. nodrošināt, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus;
4. nepieļaut nekontrolētu dzīvnieka vairošanos;
5. nodrošināt dzīvnieka turēšanas apstākļu, aprīkojuma, barības un ūdens atbilstību tā fizioloģiskajām un etoloģiskajām vajadzībām, ņemot vērā attiecīgā dzīvnieka sugu, attīstības, adaptācijas un pieradināšanas pakāpi;
6. nepakļaut dzīvnieku sāpēm un ciešanām, kā arī novērst tā savainošanās iespējas;
7. ņemot vērā dzīvnieka fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības, nodrošināt dzīvniekam fizisko aktivitāti, bet dzīvniekam, kura pārvietošanās ir ierobežota, — pietiekamu turēšanas platību;
8. nekavējoties pēc šā likuma 9.pantā minēto iestāžu amatpersonu pieprasījuma atbilstoši to kompetencei uzrādīt dzīvnieku, tā turēšanas vietu, kā arī dzīvnieka pasi vai vakcinācijas apliecību un citus dokumentus, kas saistīti ar dzīvnieku;
9. nodrošināt sterilizēta kaķa apzīmēšanu, ja kaķis uzturas pilsētā vai lauku apdzīvotā vietā dzīvojamo māju tuvumā.

Šīs prasības būtībā ietver sevī arī pasaulē pazīstamās dzīvnieku labturības "Piecas brīvības":

1. Brīvība no slāpēm, izsalkuma un nepietiekama uztura;
2. Brīvība no diskomforta apkārtējās vides dēļ;
3. Brīvība no sāpēm, savainojumiem un slimībām;
4. Brīvība izpaust savai sugai raksturīgo uzvedību;
5. Brīvība no bailēm un nervozitātes.

Atbildība par dzīvnieku, tā labturības nodrošināšana ir dzīvnieka īpašniekam jāapzinās vēl pirms ņemt turēšanai kādu dzīvnieku. Tāpat rūpīgi jāapsver katras dzīvnieku sugas īpatnības, turēšanas prasības – vai tiešām būs iespēja nodrošināt dzīvniekam kaut vai tikai labturības minimumu.

Tomēr, ja dzīvnieka turēšanas laikā kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējas dzīvniekam nodrošināt labturību, dzīvnieka īpašniekam ir jāparūpējas, ka dzīvnieks tiek nodots turēšanā citai personai, kas spēj šādu labturību nodrošināt.
No Dzīvnieku aizsardzības likuma un Veterinārmedicīnas likuma izriet šādas pamatprasības attiecībā pret jebkuras sugas dzīvniekiem:

• ievainotam vai slimam dzīvniekam sniedzama palīdzība, ja nepieciešams, pieaicinot praktizējošu veterinārārstu;
• nodrošināt dzīvnieku labturībai nepieciešamos apstākļus, bet saslimušajiem dzīvniekiem — savlaicīgu veterinārmedicīnisko aprūpi, kā arī nodrošināt praktizējošam veterinārārstam nepieciešamos darba apstākļus un dzīvnieku fiksēšanu veterinārmedicīnisko procedūru laikā;
• pārvadājot dzīvniekus, ievērot normatīvajos aktos noteikto kārtību;
• ierobežot nepiederošu personu saskarsmi ar dzīvniekiem.

Atsevišķās prasības pa dzīvnieku grupām

Savvaļas dzīvnieki

Savvaļas sugas dzīvnieks — dzīvnieks, kura evolūciju nav apzināti ietekmējis cilvēks, lai apmierinātu savas vajadzības.

Atbilstoši Civillikumam savvaļas dzīvnieks ir dzīvs bezīpašnieka priekšmets. Savvaļas dzīvnieki, kas atrodas dabiskā savvaļas stāvoklī, kļūst par tā cilvēka īpašumu, kas viņus noķer vai nogalina. Šis neattiecas uz gadījumiem, kad savvaļas dzīvnieks jau ir noķerts un ieslēgts sprostā, kastē vai citā vietnē, no kuras tas nevar izkļūt. Bez tam, ja noķerts savvaļas dzīvnieks izsprūk brīvībā, tas atkal atzīstams par bezīpašnieka dzīvnieku. Savvaļas dzīvnieki, kas pēc to noķeršanas pierod pie zināmas vietas un neiet prom kaut arī tie staigātu brīvībā, kļūst par to noķērēja īpašumu tik ilgi, kamēr dzīvnieks neatmet paradumu atgriezties mājās.

Savvaļas dzīvnieku labturības prasības vairāk attiecināmas uz nebrīvē turētiem savvaļas dzīvniekiem. Vispārējās prasības attiecībā uz savvaļas dzīvniekiem noteiktas Dzīvnieku aizsardzības likumā VI nodaļā „Savvaļas dzīvnieku aizsardzība”, piemēram:

• savvaļas putnus un zīdītājus aizliegts sagūstīt un turēt nebrīvē, izņemot šajā likumā un dabas aizsardzību un medības reglamentējošos normatīvajos aktos noteiktos gadījumus;
• pieradinātu un dzīvei savvaļā nepielāgotu savvaļas dzīvnieku aizliegts izlaist brīvā dabā;
• zooloģiskajam dārzam ir pienākums radīt katrai dzīvnieku sugai tās dabiskajai videi tuvinātus apstākļus un nodrošināt dzīvnieka fizioloģisko un zoopsiholoģisko vajadzību apmierināšanu;
• savvaļas sugas dzīvnieku īpašnieka (turētāja) pienākums ir radīt katras sugas dzīvniekiem to dabiskajai videi tuvinātus apstākļus un nodrošināt katras sugas dzīvnieku fizioloģisko un zoopsiholoģisko vajadzību apmierināšanu.

Mājas (istabas) dzīvnieki

Mājas (istabas) dzīvnieks — dzīvnieks, kuru cilvēks tur savam priekam.

Mājas (istabas) dzīvnieku labturību nosaka MK noteikumi Nr.266 "Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai, pārvadāšanai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai", kur atsevišķās nodaļās noteiktas suņu, kaķu un mājas (istabas) sesku labturības prasības, bet viena nodaļa veltīta citu sugu mājas (istabas) dzīvnieku labturības prasībām.

Mājas (istabas) dzīvniekus pavairo, nekaitējot dzīvnieka veselībai un atbilstoši tā etoloģijai. Mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks vai turētājs nav tiesīgs izmantot vairošanai slimus mājas (istabas) dzīvniekus, dzīvniekus ar iedzimtām patoloģijām, kā arī fizioloģiski un ģenētiski nesaderīgus dzīvniekus, kā arī izmantot vairošanai mājas (istabas) dzīvnieku, ja tas apdraud šī dzīvnieka veselību.

Mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks nav tiesīgs:

1. izmitināt mājas (istabas) dzīvnieku uz mājas balkona vai lodžijas;
2. turēt mājas (istabas) dzīvnieku antisanitāros apstākļos;
3. lietot mājas (istabas) dzīvnieka apzīmēšanai līdzekļus, kas kaitē tā veselībai;
4. radīt mājas (istabas) dzīvniekam sāpes un ciešanas.

Prasības suņa turēšanai

Ja suni tur telpās, dzīvnieka īpašnieks vai turētājs nodrošina:

1. pilnvērtīgu suņa ēdināšanu ne retāk kā reizi dienā;
2. sunim vienmēr brīvi pieejamu svaigu ūdeni;
3. suņiem, kuri ir vecāki par trim mēnešiem, - vismaz 30 minūšu ilgu pastaigu ne retāk kā divas reizes diennaktī. Intervāls starp abām pastaigas reizēm nav mazāks par desmit stundām.

Ja suni pastāvīgi tur piesietu ārpus telpām, dzīvnieka īpašnieks vai turētājs nodrošina sunim:

1. pilnvērtīgu ēdināšanu ne retāk kā reizi dienā;
2. vienmēr brīvi pieejamu svaigu ūdeni;
3. vismaz 30 minūšu ilgu pastaigu ne retāk kā reizi diennaktī;
4. suņa augumam atbilstošu būdu vai mītni (kas garumā, augstumā un platumā pārsniedz suņa izmērus ne mazāk kā par 30 centimetriem), kur patverties nelabvēlīgos laika apstākļos un kur ir pakaiši vai cits silts grīdas segums;
5. tīrību suņa būdā vai mītnē un laukumā, kur suns uzturas;
6. šādus aksesuārus: vismaz divus centimetrus platu ādas kaklasiksnu vai citu suņa ķermenim piegulošu aksesuāru, kurš sunim nerada ievainojumus, kā arī nepieļauj iespēju sunim patvarīgi atbrīvoties no tā; vismaz trīs metrus garu ķēdi vai pavadu; ķēdes vai pavadas savienojumu ar kaklasiksnu, izmantojot rotējošu elementu. Ja ķēde slīd pa stiepli, rotējošie elementi ir pie kaklasiksnas un pie stieples.

Ja suni tur norobežotā teritorijā ārpus telpām, nodrošina tādas pašas turēšanas prasības, kā sunim, kas tiek turēts piesiets ārpus telpām (izņemot prasību par aksesuāriem).

Suni atļauts pastāvīgi turēt ārā, ja pēc tā genotipa (organisma iedzimtības faktoru kopuma) vai fenotipa (organisma ārējo un iekšējo pazīmju kopuma) var paredzēt, ka tas piemērots turēšanai āra apstākļos, nekaitējot suņa veselībai un labsajūtai. Suni līdz 10 mēnešu vecumam nedrīkst turēt piesietu.

Saskaņā ar Veterinārmedicīnas likumu suņa īpašniekam ir pienākums ne vēlāk kā no triju mēnešu vecuma un turpmāk vienu reizi gadā nodrošināt suņa vakcināciju pret trakumsērgu un saņemt Eiropas Savienības mājas (istabas) dzīvnieka pasi vai vakcinācijas apliecību.

Prasības kaķa turēšanai

Kaķis, kas ir vecāks par sešiem mēnešiem, var brīvi uzturēties ārpus tā īpašnieka vai turētāja valdījumā vai turējumā esošās teritorijas, ja kaķis ir sterilizēts.

Kaķim nodrošina:

1. vienmēr brīvi pieejamu svaigu ūdeni;
2. pilnvērtīgu barību.

Ja kaķi tur slēgtā telpā, tam nodrošina:

1. kaķa tualeti;
2. kontaktēšanos ar cilvēku vismaz reizi divās dienās;
3. uzturēšanās platību, kas nav mazāka par pieciem kvadrātmetriem, ja kaķis ir vecāks par sešiem mēnešiem.

Saskaņā ar Veterinārmedicīnas likumu kaķa īpašniekam ir pienākums ne vēlāk kā no triju mēnešu vecuma un turpmāk vienu reizi gadā nodrošināt kaķa vakcināciju pret trakumsērgu un saņemt Eiropas Savienības mājas (istabas) dzīvnieka pasi vai vakcinācijas apliecību.

Prasības mājas (istabas) seska turēšanai

Mājas (istabas) seskam ir nodrošināma pastāvīga pieeja pilnvērtīgai barībai, svaigam ūdenim un tualetei.

Ja mājas (istabas) sesku tur būrī:

1. izmanto tikai stiepļu sprostu, kas neierobežo dzīvnieka fizioloģiskās vajadzības, nerada tam savainojumus un neļauj izkļūt ārpus sprosta;
2. stiepļu sprosta izmērs ir vismaz 60 x 80 x 45 centimetri;
3. stiepļu sprostā ir miga, kur dzīvnieks var paslēpties un atpūsties;
4. sprosta grīda ir no vienlaidu materiāla;
5. dzīvniekam katru dienu nodrošina vismaz trīs stundas ilgu fizisku aktivitāti ārpus būra.

Ja vienā būrī tur vairākus mājas (istabas) seskus, būra platība vienam dzīvniekam ir vismaz 0,35 kvadrātmetri un miga ir tik liela, lai tajā vienlaikus var novietoties visi dzīvnieki.

Ja mājas (istabas) sesks atrodas ārpus tā īpašnieka vai turētāja īpašumā vai lietošanā esošās teritorijas, mājas (istabas) seskam ir uzlikta krūšu siksna un to ved pavadā, lai garantētu tā drošību.

Saskaņā ar Veterinārmedicīnas likumu mājas (istabas) seska īpašniekam ir pienākums ne vēlāk kā no triju mēnešu vecuma un turpmāk vienu reizi gadā nodrošināt mājas (istabas) seska vakcināciju pret trakumsērgu un saņemt Eiropas Savienības mājas (istabas) dzīvnieka pasi vai vakcinācijas apliecību.

Prasības citu mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai

Mājas (istabas) putnus tur būros vai telpās. Būra izmērs un aprīkojums (laktiņa, piemērota smalkuma grants) atbilst putnu šķirnei.

Baložveidīgos putnus tur ēkas bēniņos vai īpaši izbūvētā baložu novietnē, kur ir laktas un ligzdošanas plaukti.
Rāpuļus un abiniekus tur terārijos un akvaterārijos vai īpaši aprīkotās telpās, nodrošinot to sugai atbilstošu temperatūru, mitrumu un sugas fizioloģiskajām vajadzībām atbilstošu pilnvērtīgu barību.

Trušus, šinšillas un citus sīkos zīdītājus tur būros. Būri ir tā aprīkoti, lai dzīvnieki pēc vēlēšanās varētu paslēpties.

Turot pārējos zīdītājus, ievēro šādas prasības:

1. būri tīra vismaz reizi nedēļā;
2. telpu, kur dzīvnieks tiek turēts, nodrošina pret caurvēju, vibrāciju un troksni.

Zivis tur speciāli aprīkotos akvārijos, kuros uztur attiecīgajai zivju sugai atbilstošu ūdens temperatūru, aerāciju, apgaismojumu un apdzīvotības blīvumu. Akvāriju tīra vismaz reizi divās nedēļās, ja tajā nav ierīkotas automātiskās filtrācijas sistēmas.

Lauksaimniecības dzīvnieki

Lauksaimniecības dzīvnieks — dzīvnieks, kuru audzē un tur dzīvnieku izcelsmes produktu iegūšanai vai citos lauksaimnieciskos nolūkos, tai skaitā ierobežotā platībā turēts savvaļas sugas dzīvnieks un ar ģenētiskās modifikācijas metodēm iegūts dzīvnieks.

Vispārīgās labturības prasības nosaka MK noteikumi Nr.5 "Lauksaimniecības dzīvnieku vispārīgās labturības prasības", piemēram:

• Lauksaimniecības dzīvniekus noteiktos laika intervālos baro ar to vecumam, sugai un fizioloģiskajām vajadzībām atbilstošu pilnvērtīgu barību un dzirdina ar svaigu ūdeni. Dzīvnieku barība un ūdens nesatur vielas un priekšmetus, kas dzīvniekam var izraisīt ciešanas vai savainojumus.
• Lauksaimniecības dzīvniekiem nodrošina to sugai, fizioloģiskajām un etoloģiskajām vajadzībām nepieciešamo fizisko aktivitāti. Ja dzīvnieks ilgstoši vai pastāvīgi ir piesiets vai tā kājas ir sapītas ar valgu, vai tas atrodas būrī, dzīvniekam nodrošina pietiekami daudz vietas kustībām.
• Nepieļauj lauksaimniecības dzīvnieka turēšanu pastāvīgā tumsā. Ja dzīvnieku tur pastāvīgā mākslīgā apgaismojumā, tam nodrošina nepieciešamo atpūtu no šī apgaismojuma. Ja lauksaimniecības dzīvnieka fizioloģisko un etoloģisko vajadzību nodrošināšanai dabiskais apgaismojums nav pietiekams, nodrošina pienācīgu mākslīgo apgaismojumu.
• Lauksaimniecības dzīvniekus, kas tiek turēti āra apstākļos, aizsargā no nelabvēlīgiem laikapstākļiem un plēsējiem, kā arī nepieļauj draudus to veselībai un dzīvībai.
• Lauksaimniecības dzīvnieku barošanas un dzirdināšanas vietas iekārto tā, lai nepieļautu barības un ūdens piesārņojumu un nodrošinātu visu dzīvnieku ērtu piekļūšanu barošanas un dzirdināšanas vietām, novēršot savstarpējās konkurences negatīvo ietekmi.
• Lauksaimniecības dzīvnieka īpašnieks nodrošina, ka gaisa apmaiņa, ventilācija, putekļu daudzums, temperatūra, relatīvais gaisa mitrums, gāzu koncentrācija un trokšņu intensitāte nekaitē lauksaimniecības dzīvniekam un atbilst dzīvnieka fizioloģiskajām un etoloģiskajām vajadzībām.
• Aizliegts pārveidot lauksaimniecības dzīvnieka izskatu, izņemot gadījumus, ja tas ir noteikts dzīvnieku aizsardzības un labturības jomu regulējošajos normatīvajos aktos.
• Aizliegts izmantot lauksaimniecības dzīvnieku dabisko vai mākslīgo vairošanu vai vairošanas procedūras, kas izraisa vai var izraisīt dzīvniekam sāpes vai savainojumus.

Lauksaimniecības dzīvnieka īpašnieks nodrošina, lai:

1. tiktu ievērotas labturības prasības;
2. ne retāk kā reizi diennaktī tiktu pārbaudīta lauksaimniecības dzīvnieku veselība un turēšanas apstākļu atbilstība lauksaimniecības dzīvnieku labturības prasībām;
3. slimais vai savainotais lauksaimniecības dzīvnieks tiktu nošķirts, bet, ja tas nav iespējams, tiktu nodrošināti tā atveseļošanai piemēroti apstākļi;
4. tiktu izvākti kūtsmēsli atbilstoši novietnē paredzētajai kūtsmēslu izvākšanas tehnoloģijai;
5. ne retāk kā reizi diennaktī tiktu izvākti bojātie barības pārpalikumi;
6. lauksaimniecības dzīvnieks netiktu pakļauts sāpēm, ciešanām un iespējai savainoties;
7. par lauksaimniecības dzīvnieku rūpētos atbilstošs skaits darbinieku ar attiecīgām prasmēm un profesionālajām iemaņām.

Savukārt specifiskās atsevišķu dzīvnieku sugu vai dzīvnieku grupu turēšanas prasības regulē speciāli MK noteikumi:

• MK noteikumi Nr.21 "Kaušanai paredzēto lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzības prasības"
• MK noteikumi Nr.599 "Labturības prasības skrējējputnu turēšanai"
• MK noteikumi Nr.715 "Labturības prasības kažokzvēru turēšanai"
• MK noteikumi Nr.611 "Labturības prasības zosu, pīļu un muskuspīļu turēšanai"
• MK noteikumi Nr.98 "Labturības prasības cāļu turēšanai un izmantošanai gaļas ražošanai"
• MK noteikumi Nr.743 "Cūku labturības prasības"
• MK noteikumi Nr.744 "Noteikumi par dējējvistu labturības prasībām un dējējvistu turēšanas uzņēmumu reģistrācijas kārtību"
•  MK noteikumi Nr.947 "Labturības prasības dzīvu zivju turēšanai un nogalināšanai pārtikas uzņēmumu mazumtirdzniecības vietās"
• MK noteikumi Nr.491 "Teļu labturības prasības"