Drāma paša dzīvē nedod tiesības darīt pāri vājākam

"Latgales Laiks" sarunā ar Latgales psiholoģiskās palīdzības centra "Valentia" ģimenes psihoterapeiti Tatjanu Vidavsku-Rusnaku un Latgales zoodārza direktoru, zoopsihologu Mihailu Pupiņu centās noskaidrot, kāpēc cilvēks dara pāri saviem četrkājainajiem draugiem.

Mājas mīlulim jāzina, kurš ģimenē ir galvenais

"Esmu sapratis, ka cilvēks var dzīvniekam palīdzēt vai kaitēt un otrādi – dzīvnieks var cilvēkam palīdzēt vai kaitēt," uzskata Mihails Pupiņš, kas 25 gadus pēta un aizsargā dzīvniekus. Viņš atgādina, ka dzīvnieki nezina sabiedrībā dominējošo uzskatu, ka cilvēks ir radības kronis. Dzīvniekam, kas dzīvo saskarsmē ar cilvēku, Dievs devis apjausmu, ka cilvēks ir viņa bara loceklis, tāpēc to ciena kā sev līdzvērtīgu. Dzīvnieks ir jāciena tikpat stipri kā cilvēks. Tad konflikti vai abpusēja vardarbība gandrīz nenotiek.
Dzīvnieks parasti kļūst agresīvs, ja cilvēks mēģina iekarot vai aizņemt viņa teritoriju. Agresija ļauj dzīvniekam konkurēt par barību vai mātīti savas sugas, bara iekšienē, – tā māca zoopsiholoģija. Pieradinātie dzīvnieki savā pirmatnējā dzīvē dzīvojuši baros un ģenētiski viņos saglabājusies izdzīvošanas agresija.
Pienāk brīdis, kad arī mājdzīvnieks, bara emociju vadīts, sāk domāt, kurš barā (mājās) ir galvenais. Ja suns (īpaši puika) nav gājis suņu skolā vai nav apmācīts, ka saimnieks vai saimniece ir ģimenes galva un ieņem hierarhijas virsotni, tad agri vai vēlu var parādīties agresija. ASV statistika liecina, ka cilvēki tura galvenokārt kastrētus suņus. Tomēr tur pēdējos piecos gados 70% no suņa koduma cietušo sakoduši pašu mīluļi, tai skaitā 40% bija vajadzīga ārsta palīdzība.
M.Pupiņš skaidro, ka cilvēkam var uzbrukt ievainots vai slims dzīvnieks, ja neievēro viņa tiesības uz teritoriju (paklājiņu vai suņubūdas apkārtni). Liels aizvainojums var būt klaiņojošiem suņiem, ja viņus kāds ir sitis vai mocījis, un arī šīs sāpes var izpausties agresijā pret cilvēku.
Ir saskarsme, kurā dzīvnieks nav agresīvs, tas vienkārši tevi uztver kā ēdienu. Šāda saskarsme valda starp odu un cilvēku, bieži vien arī starp pitonu un cilvēku un krokodilu un cilvēku.

Ne suns, ne kaķis, ne bruņurupucis nav rotaļlieta

M.Pupiņš iesaka – ja esat nolēmis iegādāties suni, kaķi vai eksotisku dzīvnieku, apdomājiet, kāda loma viņam būs ierādīta ģimenē. Dzīvnieks nedrīkst būt rotaļlieta, kuru vēlāk izmet laukā, kā tas ir bijis ar piraiju, kurai kļuva par šauru kādā Daugavpils akvārijā, vai Amerikas sarkanausu bruņurupučiem, kurus cilvēki izmetuši jau tik daudz, ka tie sāk apdraudēt vietējos bruņurupučus. ASV strauji izplatījies tīģerpitons, kuru kā rotaļlietu ieveduši galvenokārt no Ķīnas un pēc kāda laika, kad tas apnika (tas izaug 8-9m garš), palaiduši savā vaļā.
Vecākiem jāievēro arī bērnu ilgas pēc drauga suņa vai kaķa, vai kāmīša, kas kompensēs viņa ilgas pēc mīlestības, varbūt viņu izglābs depresijas brīdī, tomēr jāņem vērā arī bērna vecuma īpatnības, atgādina M. Pupiņš. Kad bērns paaugas un kļūst jau mazliet neatkarīgs no mammas (4-5 gadi), viņš ilgojas pēc saskarsmes, ko spēj dot dzīvnieks. Vecākiem būtu jāpērk kāmītis, jo bērns, vēlēdamies ieņemt vietu ģimenes hierarhijā, māk rūpēties un valdīt par tādu, kas ir mazāks par viņu. Bērnam, ejot skolā (6-8 gadi), laba saskarsme veidojas ar kaķi un suni, tāpēc ka šajā vecumā viņam gribas komunicēt ar kādu, kas ir viņam līdzīgs un kas atbild viņa saskarsmei. Savukārt 4.–7. klasē bērnam ir vajadzība izkopt savas zināšanas, piemēram, turot akvārija zivis. Pusaudži izvēlas dzīvniekus, kurus nemīl – visbiežāk žurkas, zirnekļus, tāpēc ka šajā vecumā visbiežāk vecāki uz visiem viņu lūgumiem atbild "nē". Kad cilvēks studē un apprecas, reti iegādājas dzīvnieku. Tas viņa dzīvē atkal parādās tad, kad piedzimst un aug bērns. Dzīvnieks var parādīties pensijas gados, kad cilvēks vairs nav aktīvs sabiedrībā, varbūt palicis viens pats.

Vardarbīgi ir sociāli nedroši cilvēki

Tatjana Vidavska-Rusnaka skaidro, ka pastāv tieša sakarība starp vardarbību un sociālām kataklizmām. Jo vairāk cilvēks jūtas sociāli nestabils, jo augstāks vardarbības līmenis valda šādā sabiedrībā, it īpaši vīriešiem. Šāda vardarbība parasti nav motivēta un izpaužas pret pašiem vājākajiem – dzīvniekiem, bērniem, arī sirmgalvjiem. Tā kā Latvijas iedzīvotāji dzīvo laikā, kad neviens nevar pateikt, kas būs ar darbu vai ienākumiem, vai paša dzīvi jau rīt, aizparīt, vardarbība ir kļuvusi par dzīves sastāvdaļu. Var novērot, ka lielākoties vīrieši vai pusaudži kļūst vardarbīgi pret dzīvniekiem.
Vardarbības pētnieki noskaidrojuši arī to, ka bieži vien cilvēks, saņēmis dvēselisku ievainojumu, netiek galā ar šo problēmu, un izlemj tā – ja man ir slikti, tad lai arī kādam citam ir slikti. T.Vidavska-Rusnaka saka, ka šādi cilvēki izvēlas vienkāršāko ceļu – kļūst vardarbīgi pret tiem, kuri ir blakus un ir vājāki.
T.Vidavska-Rusnaka skadro: "Ja cilvēks jūt, ka vardarbība ņem virsroku, nevajag baidīties saukt pēc psihologa, psihoterapeita, beigu beigās – pēc drauga palīdzības. Pārdzīvota dzīves drāma nevienam nedod tiesības darīt sāpes citam, tai skaitā arī dzīvniekam. Lai arī kāda nebūtu mana pagātne, tomēr jau šodien man jābūt atbildīgam par tiem, kurus es pieradinu. Manuprāt, jāstabilizējas cilvēku sociālajai labklājībai, kas ļaus cilvēkiem kļūt brīviem un izpausties nevis vardarbībā, bet kādā citā – pozitīvā nozarē.”

Egita Terēze Jonāne, Latgales laiks
19. septembris (2008)