Vai grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā mainīs dzīvnieku aizsardzības likteni

Saistībā ar plašu sabiedrisko rezonansi raisījušu priekšlikumu par grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības likumā šā gada 20. septembrī pie Saeimas ēkas tika rīkots pikets, aicinot likumdevēju neapgrūtināt dzīvnieku tiesības tikt glābtiem (arī šī viedokļa virsrakstā uzdotais jautājums izriet no piketā izmantota saukļa). Raksta autores: MG. IUR. INESE BĀRA un Zvērināta advokāte, dzīvnieku aizsardzības brīvprātīgā INETA KRODERE; pilns raksts publicēts žurnālā "JURISTA VĀRDS" (LINKS)

Tas rezultējās ar deputātu un atbildīgo amatpersonu solījumiem strīdīgo priekšlikumu pārvērtēt un atrast jaunu, visām ieinteresētajām pusēm pieņemamu risinājumu. Darbs pie tā it kā norit, taču šī raksta autorēm ir pamats bažām, vai iepriekšējais juridiskais brāķis patiesi tiek novērsts pēc būtības. Plašāki apsvērumi par to pausti šajā viedoklī.

Zemkopības ministrijas (turpmāk – ZM) izstrādātais likumprojekts "Grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā" (Nr. 148/Lp14) Saeimā tika iesniegts 2023. gada 8. februārī, lai: 1) uzlabotu dzīvnieku labturības līmeni to turēšanā, pavairošanā un atsavināšanā; 2) panāktu dzīvnieku izsekojamību, vienlaikus aizsargājot potenciālos dzīvnieku pircējus un valstī mazinot ēnu ekonomiku dzīvnieku tirdzniecības jomā; 3) operatīvi uzsāktu administratīvā pārkāpuma procesu, savācot pierādījumus, pieņemot liecības u.c. un tādējādi uzlabojot administratīvā pārkāpuma lietu izskatīšanu.¹ Mērķis cēls. Tomēr pirmie signāli, ka likumprojekts nav pienācīgi un pārdomāti izstrādāts, parādījās jau pirmajā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas (turpmāk – Komisija) sēdē 2023. gada 29. martā, kad vairāki deputāti norādīja uz normām, kuras nebūs izpildāmas, kā arī pauda bažas, ka likumprojekts nav pienācīgi izdiskutēts, lūdzot atlikt likumprojekta tālāku izskatīšanu.

ZM apņēmās organizēt starpinstitūciju darba grupu, Komisija nobalsoja par projekta tālāku virzību, atbalstot 1. lasījumam ar maksimālo termiņu – viens mēnesis – priekšlikumu iesniegšanai. Paralēli ZM tika noorganizētas divas darba grupas, kurās dzīvnieku aizsardzības organizācijas akcentēja nepieciešamību izstrādāt tiesisko regulējumu mājas (istabas) dzīvnieku audzētāju uzraudzībai.

ZM darba grupās apspriestais diemžēl nekādi neparādījās likumprojekta tabulā. Tā vietā uz otro lasījumu tika iesniegti iepriekš neapspriesti deputāta E. Putras² un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārās sekretāres A. Geduševas³ priekšlikumi "attiecībā uz dzīvnieku patversmēm, lai nodrošinātu pašvaldību finanšu līdzekļu lietderīgu izlietojumu un novērstu pašvaldības mantas izšķērdēšanu, klaiņojošu un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu dzīvnieku veselības un labturības prasību ievērošanu un dzīvnieku izsekojamību" (priekšlikumi ir identiski, attiecīgi citēts kā abu iesniedzēju priekšlikums). Tādējādi faktiski 23 gadus, kopš spēkā ir Dzīvnieku aizsardzības likums, joprojām netiek izstrādāts atbilstošs tiesiskais regulējums mājas (istabas) dzīvnieku audzētājiem, bet gan pastiprināta kontrole tiek vērsta tikai uz dzīvnieku patversmēm, kas sabiedriskā kārtā cīnās ar dzīvnieku pārprodukcijas, kā arī dzīvnieku īpašnieku bezatbildības sekām, izmitinot un uzturot klaiņojošus un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus dzīvniekus.

Rūpēs par pašvaldību finanšu līdzekļu izmantošanas likumību E. Putra un A. Geduševa ierosinājuši grozīt Dzīvnieku aizsardzības likuma 39. pantu un papildināt likumu ar jaunu – 39.¹ pantu. Uz 2023. gada 13. septembra Saeimas atbildīgās Komisijas sēdi šie priekšlikumi tika iekļauti tabulā kā priekšlikums Nr. 22 un Nr. 23. Šajā sēdē abi priekšlikumi tika pieteikti kā savstarpēji saistīti, tādējādi priekšlikums Nr. 23 vispār netika ne pamatots, ne izskatīts. Nobalsots tika par abiem komplektā. Un ko tas faktiski nozīmēja?

Priekšlikums Nr. 22 paredz grozīt Dzīvnieku aizsardzības likuma 39. pantu, to papildinot ar prasību, ka pakalpojuma līgumus par dzīvnieku izķeršanu un izmitināšanu ar pašvaldībām drīkst slēgt tikai Pārtikas un veterinārajā dienestā (turpmāk – PVD) reģistrētas dzīvnieku patversmes. Prasība loģiska un atbalstāma, jo īpaši ņemot vērā, ka valstī ir spēkā esoši tiesību akti gan par dzīvnieku patversmju reģistrāciju un labturības prasībām tajās,⁴ gan arī par prasībām dzīvnieku ķērājiem.⁵ PVD reģistrēta dzīvnieku patversme nozīmē, ka šī dzīvnieku turēšanas vieta ir valsts veterinārās uzraudzības objekts⁶ un kā tāda pakļauta PVD plānveida kontroles pasākumiem. Jāatzīmē, ka valsts veterinārās uzraudzības objekts saskaņā ar Veterinārmedicīnas likumu ir arī dzīvnieku audzētavas. Kaut kādu iemeslu dēļ mājas (istabas) dzīvnieku audzētavām vairāk nekā divdesmit gadus netiek izstrādāti noteikumi par to reģistrācijas kārtību, attiecīgi tās nav valsts veterinārās uzraudzības objekti un tajās netiek veikta PVD uzraudzība, lai gan dzīvnieku vairošana ietekmē turamo dzīvnieku labturību un šādām dzīvnieku turēšanas vietām būtu jāievēro pastiprinātas dzīvnieku labturības prasības.

Savukārt likumprojekta priekšlikums Nr. 23 Komisijas 2023. gada 13. septembra sēdē faktiski netika izskatīts, diskusijas par to nav notikušas, par ko katrs var pārliecināties sēdes audioierakstā.⁷ Sēdes laikā klātesošie deputāti un sēdes dalībnieki tika maldināti par priekšlikuma saikni ar iepriekšējo priekšlikumu Nr. 22. Paļaujoties uz nozares ministrijas pārstāvja skaidrojumu, gan deputāti, gan arī dzīvnieku aizsardzības organizāciju pārstāvji bija pārliecināti, ka 39.¹ panta redakcija neko būtisku nemainīs esošajā dzīvnieku aizsardzības praktiskajā īstenošanā, jo abi priekšlikumi attiecināmi tikai uz dzīvnieku patversmēm, kas vēlēsies slēgt līgumus ar pašvaldībām.

Tomēr melns uz balta lasāms, ko paredz piedāvātā 39.¹ panta redakcijas pirmā daļa: "Persona, kura izķer, izmitina un aprūpē klaiņojošus un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus dzīvniekus, kā arī pieņem turēšanai un atsavināšanai dzīvniekus, lai atrastu tiem īpašniekus, ir reģistrēta vai apstiprināta Pārtikas un veterinārajā dienestā kā dzīvnieku patversme." Attiecīgi ikvienai personai, kura paņēmusi aprūpē kaut vienu klaiņojošu dzīvnieku, lai atrastu tam īpašnieku, būs pienākums reģistrēties PVD kā dzīvnieku patversmei. Tikai pavirši ieskatoties Ministru kabineta noteikumos par dzīvnieku patversmju reģistrācijas kārtību,⁸ ir secināms, ka patversmes reģistrācija saistīta gan ar teritoriālās plānošanas, gan būvniecības normām, kas nozīmē, ka ne dzīvokļos, ne privātmājās pat pie cēlākās likumpaklausības nav iespējams reģistrēt dzīvnieku patversmi. Apzinoties šīs "neiespējamās misijas" patieso iznākumu – ka visi dzīvnieki, kas pašlaik tiek izmitināti un aprūpēti pagaidu turēšanas vietās, kas nebūs reģistrējamas kā dzīvnieku patversmes, faktiski paliek bez aizsardzības – tie vai nu jāizmitina reģistrētās dzīvnieku patversmēs, kuru kapacitāte ir ierobežota (faktiski dzīvnieku patversmes jau šobrīd nespēj sniegt palīdzību visiem bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušiem dzīvniekiem), vai arī šiem dzīvniekiem nebūs būt šajā valstī, 2023. gada 20. septembrī vairāk nekā trīsdesmit dzīvnieku aizsardzības organizācijas un brīvprātīgie dzīvnieku glābēji pulcējās pie Saeimas ēkas piketā. Kā izrādījās, tikai šādi bija iespējams apturēt juridisko brāķi, tikai šādi bija iespējams panākt, ka 39.¹ panta pirmo daļu izlasa gan deputāti, gan ierēdņi un pēc normas gramatiskās interpretācijas burtiski saprot, kas tajā rakstīts.

 

Priekšlikums, kas kaitē, nevis palīdz

Iepriekš minētais likumprojekta 23. priekšlikums, ar kuru Dzīvnieku aizsardzības likumu paredzēts papildināt ar 39.¹ pantu piedāvātajā redakcijā, pēc autoru domām, nav atbalstāms vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, piedāvātā jaunā 39.¹ panta pirmā daļa ir pretrunā Dzīvnieku aizsardzības likuma jēgai un spēkā esošajām normām: dzīvnieka atstāšana bezpalīdzīgā stāvoklī ar likumu noteikta kā cietsirdīga izturēšanās pret dzīvnieku, par ko paredzēta gan administratīvā, gan kriminālā atbildība. Pieņemot šādu normu, tiks radīta situācija, ka bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušiem dzīvniekiem netiks sniegta savlaicīga palīdzība, kā arī dzīvnieku patversmju ierobežotās kapacitātes dēļ nāksies ieviest dzīvnieku masveida eitanāzijas. Pašlaik dzīvnieku aizsardzības organizācijas un brīvprātīgie sniedz būtisku atbalstu dzīvnieku patversmēm, kad tajās nenonāk to aprūpētie dzīvnieki.

Otrkārt, jaunā panta otrā daļa neatbilst Dzīvnieku aizsardzības likuma mērķim – deleģējums par veterinārās uzraudzības objektu reģistrāciju izriet no Veterinārmedicīnas likuma, attiecīgi ar reģistrāciju saistītie jautājumi regulējami caur šo likumu.

Treškārt, panta trešajā daļā iekļautais deleģējums izstrādāt jaunus Ministru kabineta noteikumus ir neprecīzs no juridiskās tehnikas viedokļa šādu apsvērumu dēļ:

• Dzīvnieku aizsardzības likumā ir speciāla norma deleģējumiem Ministru kabinetam – 10. pants, kura 7. un 12. punktā jau ir pietiekams deleģējums dzīvnieku patversmju un dzīvnieku viesnīcu darbības regulējumam un labturības prasībām dzīvnieku patversmēs un dzīvnieku viesnīcās;
• dzīvnieku patversmju un dzīvnieku viesnīcu reģistrācijas kārtību un ar reģistrāciju saistītās darbības deleģē Veterinārmedicīnas likuma 25. panta 11. punkts, attiecīgi papildinājumus par kārtību, kādā apturēt dzīvnieku patversmju darbību (tas gan jau ir reglamentēts Veterinārmedicīnas likuma XII nodaļā "Valsts veterinārās uzraudzības objekta darbības apturēšana un atjaunošana") un/vai anulēt reģistrāciju, jānosaka Veterinārmedicīnas likumā.

Turpretim, lai precizētu prasības, ka pašvaldību iepirkumos drīkst piedalīties pakalpojuma sniedzēji, kas atbilst normatīvo aktu noteiktajām prasībām, atbalstāms ir likumprojekta priekšlikums Nr. 21 (K. Briškena iesniegtais priekšlikums), kas paredz, ka klaiņojošo un bezsaimnieka dzīvnieku izķeršanas un izmitināšanas darbības ir veicamas atbilstoši spēkā esošām tiesību normām:

1) dzīvnieku patversme ir Pārtikas un veterinārā dienestā reģistrēta "speciāli aprīkota vieta, kur izmitina izķertos, atsavinātos un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušos dzīvniekus";⁹

2) dzīvnieku ķērājs ir "fiziska persona, kura ir apmācīta klaiņojošu dzīvnieku ķeršanā un saņēmusi biedrības "Latvijas Veterinārārstu biedrība" izsniegtu dzīvnieku ķērāja apliecību, kas tai dod atļauju ķert dzīvniekus";¹⁰

3) dzīvnieku pārvadāšana veicama atbilstoši Ministru kabineta 2013. gada 18. jūnija noteikumiem Nr. 322 "Dzīvnieku pārvadāšanas noteikumi".

Attiecīgi likumprojekta priekšlikums Nr. 22 būtu atzīstams kā daļēji atbalstīts, jo atkārto jau vienu no 21. priekšlikumā iekļautajām prasībām – dzīvnieku patversmei jābūt reģistrētai PVD.

Izvērtējot likumprojekta un spēkā esošo tiesību normu patieso jēgu un būtību, vienkāršākais veids juridiskā jucekļa atrisināšanai ir atbalstīt priekšlikumu Nr. 21, atzīt par daļēji atbalstītu priekšlikumu Nr. 22 un neatbalstīt priekšlikumu Nr. 23, kura neatbalstīšanas gadījumā jāatgriežas pie priekšlikumiem Nr. 5 un Nr. 6 – tos neatbalstīt.

 

Vai juridiskais brāķis patiesi tiek labots

Neraugoties uz iepriekš minēto, ZM tikmēr kā galveno uzdevumu ir izvirzījusi precizēt likumprojektā iekļautā 39.¹ panta redakciju. Šis jautājums bijis iekļauts jau Dzīvnieku aizsardzības un labturības konsultatīvās padomes 2023. gada 10. oktobra sēdes dienaskārtībā,¹¹ no kuras protokola projekta (šī raksta sagatavošanas brīdī vēl nav publicēta saskaņotā gala redakcija) izriet, ka ZM uzdots organizēt divas atsevišķas darba grupas:

1) ZM ekspertiem kopā ar valsts iestādēm un nevalstiskajām organizācijām vienoties par likumprojekta "Grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā" (reģ. Nr. 148/Lp14) priekšlikumu jaunas redakcijas sagatavošanai 39.¹ panta pirmajai daļai un līdz šā gada 10. novembrim to iesūtīt Saeimas Komisijai;

2) pēc priekšlikumu iesniegšanas Saeimas Komisijā par precizēto 39.¹panta pirmās daļas redakciju – ZM ekspertiem kopā ar valsts iestādēm un nevalstiskajām organizācijām diskutēt par nodibinājuma "dzivniekupolicija.lv" 2023. gada 9. oktobra vēstuli "Par 10.10.2023. Dzīvnieku aizsardzības un labturības konsultatīvās padomes ārkārtas sēdi" par likumprojekta "Grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā" (Nr. 148/Lp14) 21., 22., 23. priekšlikumu un rast risinājumu jautājumā attiecībā uz dzīvnieku pavairotājiem.

Ir acīmredzami – ZM pat neizskata variantu, ka no 39.¹ panta kā juridiska brāķa vajadzētu atteikties, neskatoties uz to, ka 14 dzīvnieku aizsardzības organizācijas bija iesniegušas šādu priekšlikumu. Tad nu divās darba grupās (17.10.2023. un 25.10.2023.) arī tika mēģināts redakcionāli precizēt kaut ko, ko iesniegt Saeimas atbildīgajai komisijai. Rezultātā šī raksta tapšanas brīdī – 2023. gada 1. novembrī – likumprojekta 39.¹ pants ir transformējies uz papildus vēl arī 39.² pantu, attiecīgi pievienojot arī priekšlikumus par mājas (istabas) dzīvnieku audzētājiem, kurus bez saprotama pamatojuma šobrīd sāk dēvēt par "pavairotājiem". Pēc 2023. gada 25. oktobra darba grupas no ZM saņemta tabula¹² ar saskaņošanai nosūtītu projekta redakciju, visu iesūtīto organizāciju iebildumiem un priekšlikumiem un tukšām ailēm sadaļā "Galīgā redakcija". Tālākā ZM rīcība un lēmumi par darba grupās apspriesto šī raksta autorēm šobrīd nav zināmi, ZM selektīvi informē darba grupas dalībniekus par plānotām darbībām un turpmāko darba grupas materiālu virzība. Pastāv risks, ka uz Saeimu tiks nosūtīta kāda ZM versija, par kuru darba grupas dalībnieki nav informēti un ko tie ieraudzīs tikai atbildīgās Komisijas darba materiālos īsi pirms sēdes.

Kopsavelkot jau zināmo, no ZM izstrādātajām redakcijām izriet šādi ministrijas uzstādījumi:

1) 39.¹ panta pirmā daļa: pienākums reģistrēt dzīvnieku patversmi PVD, ja sistemātiski speciāli aprīkotā telpā vai teritorijā tur klaiņojošus un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus dzīvniekus;

2) 39.¹ panta trešā daļa: jauns deleģējums dzīvnieku patversmju noteikumu izstrādei;

3) 39.² panta pirmā daļa: paziņošanas pienākums juridiskām un fiziskām personām, ja tās sistemātiski nodarbojas ar klaiņojošu un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu dzīvnieku turēšanu;

4) 39.² panta trešā un ceturtā daļa: PVD reģistrēs klaiņojošu un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu dzīvnieku pagaidu turēšanas vietas, tam paredzot izstrādāt atsevišķus Ministru kabineta noteikumus.

Aktuāls paliek jautājums, kā plānots ieviest šīs normas, ja vēl joprojām nav atbildes, kā piespiedu kārtā reģistrēt dzīvnieku patversmi, ja objektīvu iemeslu dēļ to nav iespējams izdarīt (piemēram, teritoriālais plānojums); ko saprast ar sistemātisku palīdzības sniegšanu klaiņojošiem un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušiem dzīvniekiem; kādas būs juridiskās sekas plānotajai "paziņošanai par pagaidu turēšanas vietu", ja tā nav noteikta kā veterinārās uzraudzības objekts; kas šobrīd traucē PVD veikt uzraudzību pēc sūdzībām par mājas (istabas) dzīvnieku turēšanu un pēc Ministru kabineta noteikumu Nr. 266 52.9. punktā minēto dzīvnieku turēšanas vietu adresēm? Tāpat apšaubāmas kvalitātes normas izstrādātas attiecībā uz t.s. dzīvnieku "pavairotājiem", jo šāds termins tiek ieviests tikai tagad. Vai ar mērķi atkal novērst uzmanību no mājas (istabas) dzīvnieku audzētāju uzraudzības, jo audzētāji, saprotams, sevi neuzskata par pavairotājiem? Uz šiem un citiem jautājumiem darba grupās atbildes nav saņemtas.

Raksta autores: MG. IUR. INESE BĀRA un Zvērināta advokāte, dzīvnieku aizsardzības brīvprātīgā INETA KRODERE; pilns raksts publicēts žurnālā "JURISTA VĀRDS" (LINKS)