Mazsunīši rezervēti
Gandrīz visi pirms aptuveni trīs mēnešiem Iļģuciemā izglābtie suņi atraduši jaunus saimniekus. Interese par dzīvniekiem bija milzīga, jo lielākā daļa no nepiemērotos apstākļos turētajiem suņiem bija punduršpici, kas ir ļoti populāri. Potenciālajiem saimniekiem gan priekšā vēl sarunas ar «Ulubeles» darbiniekiem, kā arī jārēķinās, ka suns nebūs par velti.
Paldies visiem, kas izvēlējās rūpēties par mazajiem sunīšiem! Pievienojam šķirnes aprakstu, kā arī šķirnes aprakstu un uz ko saimniekam jāvērš uzmanība.
Pomerānijas špics
Punduršpics jeb Pomerānijas špics ir dekoratīvās šķirnes suns, kas pieder primitīvo suņu šķirņu grupai. Kā jau nosaukums norāda, tas ir mazākais no špiciem.
Punduršpics ir modrs, temperamentīgs un kustīgs sargs, kas izceļas ar lielu drosmi. Mazā auguma dēļ tas nespēj nevienam nodarīt fizisku ļaunumu, taču pēc dabas tas ir kareivīgs un skaļš. Neskatoties uz efektīgo, šķietami nevainīgo ārējo izskatu, punduršpics nopietni jāaudzina jau no pirmajām dienām. Kā tas raksturīgs visiem primitīvo suņu šķirņu grupas pārstāvjiem, arī punduršpicam ir neatkarīga spītnieka daba. Ja ar punduršpicu nopietni nenodarbojas, tas izaug cilvēkam nepakļāvīgs. Punduršpicu ar tā izteiksmīgo sejiņu izlutināt ir ļoti viegli, taču rezultātā var iegūt neiecietīgu, pat agresīvu suni, kurš būs jāizolē, kad nāks ciemiņi un kurš pārstās riet vien tad, kad viesi būs aizgājuši.Savulaik punduršpici bija visai izplatīta šķirne, taču laika gaitā to skaits strauji samazinājās to nepakļāvības dēļ. Tomēr mūsdienās jaunās paaudzes, īpaši rudie punduršpici, psihes ziņā ir daudz līdzsvarotāki un mierīgāki.
Punduršpici ir ļoti atraktīvi un pareizi audzināti ir universāli kompanjoni: tie var nepagurstot spēlēties ar bērniem, bet ar vecākiem cilvēkiem stundām saglabāt mieru Mazā sunīša skaistums savienojas ar asu prātu un bezgalīgu uzticību saimniekam. Punduršpica pastāvīgā neuzticība pret visu nepazīstamo, kas saistīta ar tā bezkompromisa uzticību īpašniekam, kā arī vienaldzība pret klaiņošanu un zagšanu no galda padara špicu par mājas mīluli. Izturība nelabvēlīgos laika apstākļos, spēcīgums un ilgais mūžs ir šķirnes izcilās īpašības. Lielākajam vairumam špicu ir iedzimta vēlme atnest priekšmetus, tādēļ tie vienādi centīgi atnesīs gan speciāli aizmestu rotaļlietu, gan pazudušu atslēgu vai brilles. Pateicoties stiprajai nervu sistēmai un iedzimtajai attapībai, šis suns labi sadzīvos gan ar suņu saimnieku iesācēju, gan ar profesionāli, gan ar adžiliti sportistu. Šis suns ir optimists, kurš nekad nav sadrūmis, nekad nav nobēdājies un ārkārtīgi mīl visus savas ģimenes locekļus.
Pateicoties īpatnajai vilnas struktūrai, kas nemēdz savelties, punduršpica kopšana neprasa īpašas rūpes – kažociņu pietiek izķemmēt reizi nedēļā. Ķepas sunītim klātas ar īsu vilnu, tāpēc pēc pastaigas pat dubļainā laikā tas tūliņ nav jāliek vannā, tikai jānoslauka pavēdere. Šīs šķirnes pārstāvji labi pacieš gan aukstumu, gan karstumu, jo kuplais kažociņš regulē ķermeņa temperatūru. Punduršpici ir piemēroti turēšanai dzīvoklī, tikai laikus tie jāsāk audzināt neizpaust savu skaļo dabu.
Jorkšīras terjers
Neskatoties uz savu mazo augumu jorkam piemīt visas terjera rakstura iezīmes. Tas ir attapīgs, neatlaidīgs dzīvnieks, kuram nepieciešama patiesi spraiga fiziskā slodze. Viņš grib visur būt klāt un prot izmantot situāciju, lai panāktu savu. Lai tas izveidotos par patīkamu kompanjonu, audzināšanai jābūt konsekventai. Pret suni ir jāattiecas kā pret suni, nevis kā pret bērnu, ko pastāvīgi nēsā uz rokām un lutina. Daudzi jorki labprāt gulēs saimnieka gultā un dzīvosies pa dīvāniem. To var pieļaut tikai pie noteikuma, ka suns pēc pirmās saimnieka pavēles nokāpj uz grīdas. Jorkam ir skaļa balss un izteikta tendence uz riešanu, arī bez īpaša iemesla, kas ir jākontrolē kopš agra kucēna vecuma. Tāpat ir jāsāk radināt suns palikt vienam pašam, cik ātri vien var, sākumā izejot uz pāris minūtēm vairākas reizes dienā un progresīvi šo laiku pagarinot. Suns nav jābrīdina un nav jāmierina pirms aiziešanas, jo tas veicina dzīvnieka trauksmi. Atnākot mājās, ar suni jāsasveicinās, - ja tik tiešām to vēlas darīt, - tikai, kad viņš ir pilnīgi nomierinājies. Jorkšīras terjeram ir visumā diezgan grūti saturēt savas emocijas, tāpēc saimniekam jāseko līdzi, lai suns netraucētu apkārtējos. Jebkurā gadījumā no paša sākuma ir jāiemāca savam jorkam neapriet pa pretējo trotuāru ejošus radiniekus, kā arī nelēkt virsū garāmgājējiem lai sasveicinātos.
Dažiem indivīdiem piemīt zināms kareivīgums un tieksme provocēt citus, lielākus suņus, aprejot tos atņirdzot zobus, kas var izraisīt otra suņa uzbrukumu. Suns ir jāsocializē ar saviem radiniekiem, organizējot kopīgas pastaigas. Satiekot lielus nepazīstamus suņus, nav vēlams to ņemt uz rokām un spiest pie sevis. Tas veicina bailes un agresīvu reakciju. Pirmajā saskarsmē ar citu suni saimniekam jāpaliek neitrālam, nav jāglāsta neviens no dzīvniekiem, bet jāļauj tiem saostīties un mierīgi izvērtēt vienam otru. Ja no kontakta piesardzības apsvērumu dēļ grib izvairīties, labāk ir jau iepriekš nogriezties kādā šķērsielā.
Pareizi socializēts Jorkšīras terjers labi satiek ar bērniem, spēlējas ar tiem, atnes bumbiņu un labprāt izpilda dažādus trikus, ja viņam tādus iemāca. Pavisam maziem bērniem arī ir jāpaskaidro, ka dzīvnieks, lai cik mazs, tas nebūt nav rotaļlieta. Šis suns parasti neļaus darīt sev pāri un prot sevi aizstāvēt ar zobiem, tāpēc labāk neatstāt bērnu un suni bez uzraudzības.
Jorkšīras terjers ir labi piemērots adžiliti disciplīnai un sasniedz labus rezultātus.
Kopšana:
Ja nolemj saglabāt garu vilnu, kopšana ir darbietilpīgs un laikietilpīgs process, kas prasīs arī zināmu naudas līdzekļu ieguldīšanu. Suns ir regulāri jāķemmē un jāmazgā ar ādai piemērotu Ph šampūnu un kondicionieri. Kucēna apspalvojums ir īss, bet apmācība mierīgi uzvesties un pakļauties kopšanas rituālam jāsāk tieši tad, jo vēlāk, nepieradis pieaudzis suns var izbīties no dažādām manipulācijām, no ūdens un mēģināt aizstāvēties atņirdzis zobus. Ja grib var arī uzticēt šo darbu suņu frizierim, bet arī tad tas jādara pietiekoši agri. Apmatojuma šķipsnas virs acīm parasti sasien ar elastīgu saiti. Izstādes suņiem ikdienā apmatojumu satin uz papijotēm.
Arī izvēlē apcirpt savu jorku nav nekas peļams, ja tas ļauj saglabāt kažoku tīru un dzīvniekam justies ērti. Tas ir labāk nekā savēlies suns ar salipušu vilnu, kurā saķeras dažādi netīrumi.
Īpaša uzmanība būtu jāvelta zobu stāvoklim, jo jorkšīras terjeram ir izteikta tendence uz zobakmeņa veidošanos, kas ar laiku noved pie atkārtotām infekcijām mutes dobumā. Pie zobu tīrīšanas kucēns jāradina agrā bērnībā, citādi vēlāk viņš tam vairs nepakļausies. Tomēr ar to ne vienmēr pietiek. Ideālā gadījumā būtu jānopērk vienkāršs kiretāžas instruments, ko izmanto zobārsti, un regulāri jānoņem cietais zobu aplikums manuāli. Tas prasa zināmu roku veiklību un iemācīt sunim pakļauties procedūrai, mierīgi guļot uz sāniem. Zobakmeni var arī apmēram reizi gadā noņemt pie veterinārārsta, bet šī procedūra ir saistīta ar narkozi, kas pati pa sevi jau ir riskanta.
Šis suns var kļūt izvēlīgs barības ziņā un pat atteikties ēst no sava trauka, pārtiekot no našķiem vien. Viņam ir arī izteikta nosliece uz aptaukošanos, lai gan saimniekam vienmēr liekas tādos gadījumos, ka suns neēd gandrīz neko. Tāpēc ir būtiski nepieradināt savu jorku pie našķiem un ēdiena atliekām no galda un nebarot no rokas. Pāraudzināt viņu vēlāk būs ļoti grūti, jo viņš ir spējīgs neēst vairākas dienas to kas viņam netīk, gaidot, ka gan jau saimnieks atkal piekāpsies.
Jorkšīras terjers parasti ir ilgdzīvotājs. Šīs šķirnes suņiem dažreiz sastop iedzimto zobu hipoplāziju, ceļa kaula luksāciju un sausās acs sindromu, uz kura fona attīstās sausais keratokonjunktivīts. No biežāk sastopamām slimībām var minēt kataraktu un alopēciju vecākiem suņiem. Agrīnā zobu izkrišana un mutes dobuma infekcijas nav retas, ja zobakmens netiek laikus noņemts. Neārstēta infekcija mutes dobumā noved pie bakterēmijas, kas savukārt izraisa aknu, nieru un sirds bojājumus.
