Kustoņu sniega izjūta
Ūdens pilieniem sasalstot, rodas sīks kristāliņš – sniegpārsliņa. Izrādās, ka tās ir ļoti dažādas, un jau 20. gadsimta sākumā krievu pētnieks I. Šuškēvičs atklāja, ka vienas ziemas laikā no debesīm uz zemes nolaižas 246 atšķirīgu formu sniegpārsliņas: vairāk par trešdaļu no kopskaita ir sešstarainas zvaigznes, aptuveni ceturtā daļa – sešstarainas plāksnītes, bet daudz retāk sastopamas sniegpārsliņas adatas vai prizmas veidolā. Zvaigznes veida pārsliņas diametrs ir aptuveni 2,3 mm, sešstaru plāksnītes diametrs – tikai 0,33 mm. Ceļā uz zemi sniegpārsliņas parasti sasalst kopā, reizumis veidojot milzu sniega pārslas pat sērkociņu kastītes lielumā. Izrādās, ka vienā kubikmetrā sniega ir vairāki miljardi vai pat desmiti miljardu sniegpārsliņu. Jo lielāka izmēra sniegpārsliņas, jo sniegs irdenāks; jo sniegs irdenāks, jo labāks siltuma izolators tas ir. Sniegs siltumu vada 20 reižu sliktāk nekā ledus, tāpēc sniega segas iekšienē valda īpašs mikroklimats, kas ļauj pārziemot ne tikai augiem, bet arī dažādiem dzīvniekiem. Sniegs aizsargā arī no stindzinošā vēja, tāpēc temperatūras svārstības sniega segas iekšpusē nav tik krasas kā uz tā virsmas.
Apauj platus apavus
Sniegs ir svarīgs ekoloģiskais faktors, kurš ļoti ietekmē visu dzīvo. Ir zvēri, kas ziemu izjūt uz savas ādas burtiski: evolūcijas gaitā aukstajos un sniegotajos platuma grādos sermulis, zebiekste un baltais zaķis iegūst baltu kažoku, pārējiem apmatojums kļūst gaišāks. Vistveidīgajiem putniem uz kāju pirkstiem ziemā izveidojas ragvielas plāksnīšu rinda, veidojot kaut ko līdzīgu ķemmītei; ar šādu veidojumu palīdzību medņi un rubeņi spēj noturēties apledojušajos zaros. Baltirbei uz pirkstiem veidojas īstas spalvu birstes, kas kalpo par tādām kā sniega kurpēm, jo krietni palielina atbalsta laukumu sniegā. Līdzīgi kāju pirksti ziemā apmatoti zaķiem, lapsām, lūšiem. Bez tam biezie mati pasargā ķepas no sagriešanās uz asajām ledus šķautnēm.
Daudzām putnu un zvēru sugām ziemā nākas mainīt ēdienkarti, jo sniega sega neļauj piekļūt ierastajai barībai. Mūsu platuma grādos sniegs zemi klāj ne ilgāk par trīs mēnešiem gadā, tomēr tas ir pietiekami ilgs laiks, lai sagādātu nepārvaramas grūtības daudzām sugām, kuras nav pielāgojušās dzīvei sniegā. Meža cūkas, stirnas un staltbrieži sniegainās ziemās pārvietojas ar grūtībām. Pasper dažus soļus un, mēli izkāruši, elš. Nespējot iegūt pietiekami daudz barības, daudzi novārgst, un liela daļa populācijas iet bojā. Tas tāpēc, ka šo pārnadžu sugu veidošanās notikusi maigākā klimatā ar plānu un nepastāvīgu sniega segu.
Izdzīvo dižākie un druknākie
Zvēri ziemai pielāgojas dažādos veidos. Ežiem, susuriem, āpšiem, jenotsuņiem un lāčiem ziemu nākas pārlaist miegā, bet citām dzīvām radībām sniega sega ne tikai nerada neērtības, bet ir būtisks priekšnoteikums izdzīvošanai, jo sniedz patvērumu no sala un ienaidniekiem. Dzīvnieki atšķiras pat sugas ietvaros. Ziemeļos dzīvojošie zvēri ir augumā lielāki par saviem dienvidu radiem, piemēram, vilki un aļņi. Tas loģiski izriet no termodinamikas likumiem, kas nosaka: mazāka ķermeņa siltumatdeve ir lielāka. Tagad padomājiet, kurš pirksts parasti sāk salt pirmais? Pareizi – mazākais! Tāpēc ausis, astes un ķepas ziemeļos dzīvojošiem zvēriem ir īsākas un masīvākas, lai labāk saglabātu siltumu. Arī apmatojums ziemeļniekiem ir daudz biezāks nekā viņu dienvidu radiem.
Ziemā barības parasti nav daudz vai arī tā ir liesa, tāpēc zvēri un putni cenšas taupīt enerģiju. Dziļā sniegā zvēri lieki nestaigā, un to izmantotā teritorija mēdz būt pat par kārtu mazāka nekā vasarā. Visi guļ un barojas vienuviet. Īpašs pielāgojums dzīvei sniegā ir taku veidošana. Takas iemin zaķi, lapsas, lūši, pārnadži un citi zvēri. Lieti noder arī cilvēku iebraukti ceļi.
Mazie sniegā ierīko pilsētas
Lielos zīdītājus ziemā visbiežāk ieraugām pa automašīnas logu, bet kā ar sniega segu sadzīvo mazie zvēriņi, piemēram, ciršļi un kurmji, strupastes un peles, sīkie plēsēji un putni?
Kurmji ir aktīvi cauru ziemu. Tie izmanto radušos iespēju dzīvot virszemē, alas ierīkojot tieši zem sniega segas. Kurmji turpina baroties ar sliekām un kukaiņiem, kurus medī nedzīvajā zemsedzē. No viena barošanās iecirkņa uz citu kurmji pāriet, izmantojot nevis augsnē, bet gan sniegā ierīkotas ejas.
Ciršļu straujā vielmaiņa barības meklējumos liek būt nepārtrauktā kustībā. Šie dzīvnieciņi paši ejas sniegā nerok, bet izmanto tukšumus zem celmiem, kritušiem kokiem, kā arī sīko grauzēju alas. Reizēm lielākus attālumus tie pārvar, pārvietojoties pa sniega virsmu. Taču tas ir riskanti ne tikai tāpēc, ka dzīvnieciņu var pamanīt un noķert plēsējs. Stiprā salā uz sērsnas nonācis cirslis tur drīkst uzturēties vien dažas minūtes, citādi var nosalt. Arī daudz lielākās strupastes, lielā salā nokļuvušas virs sniega, sastingst. Krievu zoologs A. Formozovs apraksta gadījumu, kad sermuļa izbaidītas strupastes, nonākušas sniega virspusē, paspēj noskriet vien četrus metrus, līdz salā sastingst.
Vietās, kur sniega sega saglabājas visu ziemu, tā visā biezumā izvagota grauzēju alām. Uzsniegot svaigam sniegam, zvēriņi atjauno izejas sniega virspusē, kas nepieciešamas alu sistēmas ventilācijai. Zem sniega grauzēji jūtas tik labi, ka pat vairojas, turklāt sniega alās uzkrājas barības atliekas, kuras veido savdabīgu armatūru. Laika gaitā alas un sniegā ierīkotās migas apledo. Kad izveidojas sērsna, lapsas spiestas mainīt ēdienkarti vai badoties, jo apledojusī sniega virskārta būtiski ietekmē rudastu spēju nomedīt peles. Taču lapsas ir tikai viena no plēsēju sugām, kas kāro peļu šķiņķīšus. Zebiekstes un sermuļi var parādīties jebkurā laikā un vietā. Šo plēsēju garais, slaidais ķermenis ir ideāli piemērots ložņāšanai pa peļu alu labirintiem. Zem sniega peles medī arī seski un reizēm arī ūdeles. Šie plēsēji to dara robustāk – sagraujot alu sistēmu. Peļu migas atrok caunas, lapsas, jenotsuņi un vilki. Virs sniega grauzējiem uzglūn kraukļi, vārnas un peļu klijāni.
Siltais sniegs
Sniegā no nelabvēlīgiem laika apstākļiem slēpjas arī putni. Noskaidrots, ka stiprā salā mežirbes barojas divas trīs stundas diennaktī, pārējo laiku pavada sniega alā. Ziemā mežirbes pārtiek no lazdu skarām. Putnam, kas piepildījis guzu ar apledojušo ēdmaņu, jātērē daudz enerģijas, lai barību «uzsildītu», tāpēc silta sniega ala lieti noder. Rubeņi stiprā salā ne tikai nakšņo zem biezās sniega segas, bet vairākas reizes dienā ienirst tajā, lai sasildītos. Zem sniega segas dabiski izveidojušos tukšumos nakšņo dažādu sugu zīlītes, dzeņi, cīruļi. Nereti Sibīrijas taigā atrasti zīlīšu bari, kas nakšņojuši zem sniega, saspiedušies kopā pūkainā kamolā.
Par īstu traģēdiju zvēriem un putniem, kuri ziemā pieraduši rēķināties ar sniega segu, izvēršas aukstās bezsniega ziemas. Izpētīts, ka Krievijā bargās bezsniega ziemās nosalst pat puse mežirbju un rubeņu. Sniegs aizsargā, sals – nogalina.
Raksta autors : Vilnis Skuja, Vides vēstis
Raksts pārpublicēts ar žurnāla "Vides vēstis" atļauju