Atklāta vēstule par Rīgas Cirku

Bet ko mēs saprotam ar kultūru tādā nozīmē, kādā mēs to šogad svinam? Mēs ar to saprotam ne tikai artefaktus un kultūrvēsturiski nozīmīgas celtnes un vietas, bet arī mūsu vērtīgāko atziņu, mērķu un cerību kopumu, caur kuru sevi apzināmies un kuru redzam kā saglabāšanas cienīgu un nododamu nākamajām paaudzēm.

 

Šī ir vēstule par Rīgas Cirku – par vienu no kultūrvēsturiski nozīmīgām celtnēm pašā pilsētas centrā un par priekšstatiem un vērtībām, kurus atspoguļo tā pašreizējā darbība. 

 

Rīgas Cirks atrodas ēkā, kas ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis un pastāv jau kopš 1888. gada. Tam neapšaubāmi ir senas un godājamas tradīcijas. Tomēr atšķirībā no visiem pārējiem Rīgas centra kultūrvēsturiskajiem objektiem – teātriem, muzejiem, pieminekļiem un parkiem, kuri pēdējās dekādēs ir kritiski izvērtējuši savu pagātni un mainījušies atbilstoši sabiedrības vajadzībām, Rīgas Cirks to nedara. 

 

Pretēji saprātīgiem un mūsdienīgiem priekšstatiem par izklaidi gandrīz visās cirka izrādēs tiek izmantoti dzīvnieki – lielākoties savvaļas dzīvnieki. Cirks lepojas ar dresētājiem, kuriem, kā teikts aprakstā, izdevies dzīvniekiem "atrast īsto pieeju". Viņiem izdevies panākt, ka lācis brauc ar divriteni, zilonis sēž uz krēsla, tīģeris lec cauri degošam riņķim un jūras lauva šūpojas uz vienas pleznas. Laikā, kad citās civilizētās sabiedrībās nopietni spriež par īpaša statusa un aizsardzības piešķiršanu cilvēka ģenētiski tuvākajiem radiniekiem – cilvēkpērtiķiem, Rīgas Cirks izrāda "Jautro pērtiķu šovu". Lai izklaidētu publiku, šimpanzes tajā ir pārģērbtas par policistiem un klauniem. Ja ticētu cirka argumentiem, varētu teikt, ka šimpanzes šeit ir nostādītas vienā līmenī ar cilvēkiem un ka šāda klaunāde liecina par mūsu brālību un savstarpējo uzticēšanos. Patiesībā tradicionāli un arī juridiski šim tā dēvētajam atrakciju dzīvniekam nav nekā vairāk par priekšmeta statusu. Maskarāde tikai neveikli mēģina pārliecināt, ka dzīvnieks šeit kaut ko tēlo tādu pašu iemeslu dēļ, kādu dēļ mēdz tēlot cilvēks, – tāpēc, ka grib, vai tāpēc, ka jautri, vai tāpēc, ka maksā.

 

Izrāžu rīkotāji maldina paši sevi un skatītājus, ignorējot daudzos pētījumos, novērojumos un videomateriālos apstiprināto patiesību, ka šādu savvaļas dzīvniekiem nedabisku uzvedību un pakļautību var panākt tikai ar cietsirdīgu dresūru. Dresūras laikā tiek pilnīgi salauzta dzīvnieka patiesā daba un iznīcināts tas, kas viņu padara par dzīvnieku. Šie zvēri visu dzīvi pavada savām fizioloģiskajām vajadzībām neatbilstošos apstākļos – pieķēdēti vai ieslēgti šauros būros, vadāti tumšos furgonos, dzenāti pa apli metāla un betona celtnēs. Tie dzīvo cieši līdzās citu sugu dzīvniekiem, ar kuriem dabiskos apstākļos nekad neatrastos vienā vidē, un cieši līdzās cilvēkiem, kuri vienā rokā tur pātagu, bet otrā – barību, ko žēlsirdīgi izsniedz, ja dzīvnieks ir izpildījis pavēli. Pats Dzīvnieku aizsardzības likums, ja to apskata pēc būtības, nav savietojams ar dzīvnieku cirku, jo tas paģēr, ka cilvēkiem ir pienākums nodrošināt dzīvnieku fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības, kuras cirkā nav iespējams nodrošināt.

 

Taču vēl postošāka par nodarīto kaitējumu konkrētajiem dzīvniekiem, iespējams, ir pati dzīvnieku cirka ideoloģija. Jo īpaši tāpēc, ka tās mērķauditorija lielākoties ir bērni. Absurdā kārtā Cirks savā mājaslapā apgalvo, ka mūsdienu cilvēkam ir zudusi saikne ar dabu un ka tieši Cirks nodrošinot šo saskares iespēju. Patiesībā, radot neadekvātu priekšstatu par konkrētu dzīvnieku uzvedību un izskatu, Cirks mazina cilvēku cieņu pret savvaļas dzīvniekiem un dzīvniekiem vispār. Pieņemot šos neētiskos priekšstatus kā dabiskus un normālus, Cirks nesaprot, ka pats tos ir radījis un turpina uzturēt spēkā. Tāpēc pārsteidzoši netālredzīgs un cēloņsakarības neizprotošs ir Cirka direktores Lolitas Lipinskas apgalvojums, ka dzīvnieki Cirkā esot tāpēc, ka tieši bērni tos pieprasot.

 

Dzīvnieku cirka pamatā ir 19. gadsimtā sakņota ideoloģija, kurā cilvēkam vajadzēja demonstrēt savu varu par dzīvo dabu, to pakļaujot savai nelokāmajai gribai. Pagriezt upes pretējā virzienā, iznīcināt veselus biotopus, izskaust lielos plēsējus vai padarīt tos nekaitīgus. Šī ideoloģija nav sevi attaisnojusi – vēl vairāk, tā ir izrādījusies kaitīga ne tikai visām dzīvajām būtnēm, ar kurām mēs dalām vietu uz šīs planētas, bet arī mums pašiem.

 

Rīgas Cirks apelē pie senām tradīcijām un apgalvo, ka dzīvnieku trūkums cirku padarīs par teātra izrādi ar cirka elementiem. To sakot, tiek pieņemts, ka tradīcijas ir labas tikai tāpēc, ka tās ir tradīcijas. Un tiek aizmirsts, ka cirks kopš saviem vēsturiskajiem pirmsākumiem Senajā Romā jau ir mainījies. Nekur mūsdienu cirkā vairs par maksu neizrāda cilvēkus ar dažādām slimībām, iedzimtām kroplībām vai neskaidru dzimumpiederību, kā darīja vēl pirms 100 gadiem. Nepieciešamību kritiski izvērtēt tradīcijas un atteikties no dzīvnieku cirka jau ir sapratušas daudzas Eiropas valstis. Savvaļas dzīvnieku izmantošana ir aizliegta Beļģijā, Austrijā, Nīderlandē, Grieķijā, Slovēnijā, Bosnijā un Hercegovinā, Horvātijā un Kiprā. Lielbritānijas valdība apņēmusies ieviest aizliegumu drīzā nākotnē, savukārt vairākās citās valstīs netiek izsniegtas atļaujas dzīvnieku cirka izrādēm.

 

Rīgas Cirks ir Valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Visu tā kapitāla daļu turētāja ir Kultūras Ministrija, kura ieceļ tās direktori un vienīgo valdes locekli Lolitu Lipinsku. Tas no valsts saņem dotācijas, lai varētu nodrošināt zemas cenas un izrāžu pieejamību iedzīvotājiem. Pasaules cirka dienā šī gada 19. aprīlī gandrīz 70 cilvēki protestēja pret ziloņu izmantošanu un Cirka sadarbību ar dresētāju Larsu Holšeru, kuru tur aizdomās par dzīvnieku labturības noteikumu pārkāpšanu. Neņemot vērā šos protestus, jūlijā un augustā programmas "Vasaras rēvija" ietvaros Rīgas Cirks ieplānojis 27 izrādes, kurās visās piedalās ziloņi. 

 

 

Lūdzam un aicinām šim jautājumam pievērst tūlītēju uzmanību un neatlikt to uz nenoteiktu laiku tikai tāpēc, ka ir runa par dzīvniekiem. Lūdzam arī nedeleģēt šī jautājuma risināšanu Pārtikas un veterinārajam dienestam, kā tas darīts līdz šim. PVD nav spējīgs problēmu apskatīt pēc būtības, un tā kompetencē nav pienākums izvērtēt, vai dzīvnieki Cirkā vispār ir vajadzīgi. 

 

Lūdzam steidzamā kārtā uzsākt nopietnu sarunu ar Rīgas Cirka vadību, lai mūsu skaistā pilsēta iegūtu tādu kultūras iestādi, kuru apmeklēt nav pazemojums un kauns.  

 

Biedrības “Dzīvnieku brīvība” pārstāvji labprāt tiktos klātienē ar jūsu iestādes pārstāvjiem, lai pārrunātu biedrības ierosinājumus un piedalītos diskusijā par dzīvnieku izmantošanas problemātiku Rīgas Cirkā.